Ir vasaras laiks un pilsētā bieži notiek lielāki un mazāki zemes darbi – no pašvaldības organizētiem infrastruktūras remonta un uzlabošanas darbiem, mainot vai no jauna ierīkojot ūdensvada pieslēguma līnijas, siltuma, kanalizācijas vai ar elektroinstalāciju saistītas trases, līdz kādas dobes paplašināšanai privātmāju dārziņā. Vērīgāks racējs nereti pamanīs savdabīgus, citur neredzētus akmeņus. To izmēri būs visdažādākie – no sīka, naga lieluma olīša līdz gandrīz galvas apmēra “bruģakmenim”. Uzmanību parasti piesaista stiklainais spīdums vietās, kur atradumam kāds gabals senāk vai nesenāk nošķelts. Un arī neparastā krāsa – parasti intensīvi melna vai brūna.

Neparastie akmeņi ir krams. Mūsu pusē svešzemnieks. Lai gan arī tie laukakmeņi, kas ierasti redzami mūsu zemē un kurus ierasti vispārināti (bet ģeologiem sašutumu izraisoši) nodēvē par “granītiem”, nav radušies šeit, bet ir pēdējā Ledus laikmeta beigās pirms 15 000 -13 000 gadiem ledāju atrautas, noslīpētas un pārvietotas iežu atlūzas. Tomēr krama nav to vidū.

Lai gan krama nozīme cilvēces vēsturē ir nepārvērtējama, Latvija atrodas tajā joslā, kur krams nav veidojies.  Tas gan nenozīmē, ka seno cilvēku no krama darinātus rīkus pie mums nevar atrast – krama bultu un šķēpu galus, nažveida rīkus un ādas apstrādei domātus kasīkļus darinājuši jau pirmie ziemeļbriežu mednieki, kas ienāca Latvijas teritorijā. Nesot līdzi kramu kā izejvielu no tām teritorijām, kur tas bija un ir atrodams. Jāatzīmē, ka cilvēces aizvēstures senākais posms – akmens laikmets – patiesībā būtu jādēvē par krama laikmetu, jo krama kā nozīmīgāko materiālu dažādu rīku izgatavošanai cilvēki sāk izmantot vismaz pirms 400 000 gadiem. Tātad pat ne Homo sapiens, bet jau senākās cilvēkveidīgās būtnes apzinājās krama noderīgās īpašības. Piemēram, iespēju no krama atskaldīt noteiktas šķilas, kuras tālākā apstrādē varēja izveidot par dažādiem rīkiem ar asām griezējšķautnēm.  Tādēļ arī krams, īpaši labas kvalitātes, bija izplatīts maiņas objekts un akmens laikmetā “aizceļoja” visai tālu no tā atrašanas vietām. Ziemeļkurzemē arheoloģiski vislabāk izpētītajā akmens laikmeta Sārnates apmetnē (4100.—2300. gr. p. Kr.) starp gandrīz 2000 atrastajām senlietām no krama darināti 372 rīki, bet neapstrādātu vai daļēju apstrādātu gabalu skaits sniedzas vairākos tūkstošos. Savu teicamo tehnisko īpašību dēļ krams savu nozīmi kā izejmateriāls saglabā līdz pat dzelzs laikmeta sākumam – mūsu zemēs, Baltijas jūras austrumu daļā, tātad līdz pat ēru mijai. Arī vēlākajos gadsimtos kramam ir savs pielietojums – kopā ar dzelzs šķiļamdzelzi krama gabaliņus izmanto kā senās šķiltavas – uguns iegūšanai. Sākoties šaujamieroču izmantošanai, krama gabaliņus, aplocītus ar svinu, ieskrūvē šauteņu un pistoļu aizslēgos. Krama uzšķiltā dzirkstele aizdedzināja pulveri un “nodrošināja” šāvienu.  Tādēļ arī senās medību bises tautā dēvēja par “kramenīcām”.  

Ventspils aizjūras akmeņiem gan ir cits stāsts. Tie ir liecība par seno kuģniecību, Ventspils ostas un  tirdzniecības vēsturi. Ventspils krami uz pilsētu ir atceļojuši kopā ar kuģu balasta zemi. Jau no 14.gs., braucot pēc Livonijai raksturīgajām “smagajām” precēm – labības, kokmateriāliem u.c., kuģi no citām zemēm bija spiesti savās tilpnēs stabilitātei iebildīt balastu. Pretējā gadījumā, pat neliela jūras viļņošanās nestabilizētos peldlīdzekļus draudētu apgāzt. Visvienkāršākais risinājums – tilpnēs sabērt zemi, kas paņemta izkuģošanas ostu tuvumā. Krams ģeoloģiski sastopams Dānijā, Zviedrijas dienviddaļā, Anglijas dienviddaļā, Beļģijā un Holandē, atsevišķās vietās Ziemeļvācijā. No šo zemju ostām nākošie kuģi gadsimtiem ilgi sava balsta zemes izbēruši Ventas krastos. Līdz pat 19.gs., kad jaunāko laiku preču apgrozība ļauj arī no citām valstīm šeit ievest svara ziņā apjomīgas preces (akmeņogles, būvmateriālus, kaltos bruģakmeņus u.c.), izkrautā balasta zeme pilsētai sagādājusi zināmas rūpes. Jau 18.gs. upes krastā pie pils no balasta zemes izveidojies kalns, ko tā arī dēvē “pils kalnu, kalns pie pils” (Schlossberg, Burgberg). Vēlāk tas rada pārpratumus, jo vāciski tāpat sauc arī pilskalnus un tādēļ daudzi vēlējušies šeit saskatīt “senlatviešu” vai “vendu” pilskalnu. Patiesībā pakalnu veido galvenokārt izkrautās balasta zemes, kurā bieži atrodams dažādas krāsas krams.

Tomēr balasta zemes gadsimtu gaitā ir bijis daudz vairāk, tādēļ tā kādreiz izlīdzināta visai plašā pilsētas teritorijā un tādējādi kramu daudzviet var atrast gan Vecpilsētā, gan pat Ostgalā. Bieži krama gabalus var pacelt arī Staldzenes pludmalē – tur tie acīmredzot izskaloti no mūsdienās Ventas gultni bagarējot jūrā izgāztajām smiltīm.

“Aizjūras akmeņi” nav tikai Ventspils parādība – ar balsta zemēm atvesto kramu var sastapt arī Rīgā, īpaši jau Balasta dambja rajonā, arī Liepājā.

P.S. Jebkuri krama gabalu vai atšķilas, ar iespējamām apstrādes pēdām un rīku atradumi ārpus Ventspils Vecpilsētas un Ostgala ir saistāmi ar cilvēku darbību akmens – agro metālu laikmetā un nogādājami Ventspils muzejā.

©Ventspils muzejs, Dr.hist. Armands Vijups,
Foto – Dace Meiere