Pagājuši jau 15 gadi, kopš senākajā skolas ēkā Kurzemē savu mājvietu rada Amatu māja. Amatnieku darbnīcas un 19.gadsimta Senā klase kopš atklāšanas brīža ir pulcējusi lielu skaitu interesentu, un reti kurš skolnieks nav apmeklējis Seno klasi, lai izbaudītu  19.gadsimta skolmeistara stingrību un mācīšanas metodes.

Vai zināji, ka skola šeit pastāv jau kopš Kurzemes-Zemgales hercogistes laikiem? Ventspils tirgotāju ģildes  protokolos 18.gadsimta vidū ir ziņas par sliktā stāvoklī esošo pilsētas skolu, kurai steidzami vajadzīgs remonts. Tātad skola šeit jau pastāvējusi labu laiku, un nu vecā ēka savu jau nokalpojusi. Uz to pilsētas birģeri (pilsoņi) vēl varētu pievērt acis, bet fakts, ka pilsētai abiem skolotājiem ir jāīrē dārgi dzīvokļi, jo skolas ēkā mācībspēkiem paredzētie mitekļi vairs nav lietojami, lika sarosīties pat viskūtrākajiem pilsētas tēviem. Un galu galā – skola taču ir visas pilsētas lepnums!

Sākās vērienīga naudas vākšanas kampaņa: gan baznīcā (naudas vākšana ar upurmaku), gan ar pilsētas pielikuma nodokli, gan ar labprātīgiem ziedojumiem. Piemēram, hercogs Ernsts Bīrons, viesojoties Ventspilī, skolas būvniecībai ziedoja 100 guldeņus (skolotāja gada alga bija 48 guldeņi).

1764.gada 8.martā ar vērienīgu pasākumu tika iesvētīta pilnībā no jauna būvētā skolas ēka, kas nu bija mūrēta no ķieģeļiem (iepriekšējā ēka visticamāk bija celta no koka). Pilsētai tik nozīmīgais notikums detalizēti aprakstīts tirgotāju ģildes protokolos. Viss sākās ar pulcēšanos pie birģermeistara K.V.Zēla mājas (birģermeistara mājas atrašanās vieta nav zināma, bet ņemot vērā viņa statusu, visticamāk, ka tā atradusies tagadējās Vecpilsētas teritorijā).  Kad sagaidīta pilsētas rāte un abu ģilžu eltermaņi, visi pasākuma dalībnieki pēc stingra protokola ieņēma vietas procesijā, augstākā ranga ierēdņi noteiktā secībā iekārtojās karietēs. Kaut arī mērojamais ceļa gabals līdz baznīcai, kas tajā laikā atradās pilī, ir smieklīgi mazs, un pērnā gadā pats hercogs Ernsts Bīrons pilsētas apskati veica kājām, ventspilniekiem šī bija reta iespēja padižoties ar savu statusu sabiedrībā. Arī abi mācībspēki – “augsti godātais un augsti mācītais teoloģijas kandidāts Rodes kungs un augsti mācītais tiesību zinātņu kandidāts Grīnera kungs” svinīgi tika atvesti pajūga ratos. Pēc sprediķa pareizajā secībā un kārtībā visi devās uz jauno skolu, kur jau gaidīja jaunieši. Visi nodziedāja vairākas baznīcas dziesmas, un mācītājs Bannašs noturēja aizkustinošu runu, kas saraudināja ne tikai klausītājus, bet arī pašu, un beidzot tika vērtas jaunās skolas durvis ar vārdiem: “Es laidīšu savus jēriņus sev pa priekšu, un manas aitas man sekos”. Skolā pēc garām runām bērni beidzot tika cienāti ar “rozīnēm, mandelēm, maizi un – mazliet salda vīna”. Kad visi devās uz mājām, pie vakariņu galda, kas klāts par pilsētas līdzekļiem, tika aicinātas VIP personas un svinības turpinājās līdz vēlam vakaram.

Hercogistes laikā šo skolu sauca par Bürgerschule (pilsoņu skola), kur pārsvarā mācījās vācu tautības bērni, un apmācības notika vācu valodā.

Nonākot cariskās Krievijas sastāvā, guberņu pilsētās sāka veidot t.s. kreicskolas jeb apriņķa skolas.  Visticamāk, ka 1834. gadā vecās pilsoņu skolas namā darbību sāka Ventspils apriņķa skola. Tā bija augstākā tipa pamatskola, kur mācības notika vācu valodā, un tika apgūti tādi priekšmeti kā – reliģija, krievu valoda, glītrakstīšana, ģeogrāfija, vēsture, aritmētika, ģeometrija, fizika, dabaszinātnes, zīmēšana, bet pēdējā klasē arī latīņu valoda. Tieši šajā skolā 19. gadsimta vidū mācījās nākamais Dainu tēvs – Krišjānis Barons.

1885. gadā skolu pārdēvēja par pilsētas skolu, kur apmācības notika nu jau krievu valodā. Pilsētas skolas vajadzībām nams izrādījās stipri par šauru, tādēļ 1903. gadā, kad skolas vajadzībām tika uzcelts jaunais nams Jūras ielā 12, tā pārceļas uz jaunajām telpām.

Vecais skolas nams 20. gadsimtu uzsāk ar būtiskām pārmaiņām – no 1903.-1913. gadam šeit sāk darboties sieviešu ģimnāzija. Ģimnāzijas vadītāja bija Lomonosova ģimnāzijas Rīgā klases dāma firstiene Meščerskaja (saukta par kņagiņu). Te topošā latviešu pilsētas un apriņķa inteliģence sūtīja skoloties savas meitas. Kā atceras vēsturniece Ingrīda Štrumfa: “Bijušās zemnieku meitenes izveidojas par dāmām, kas ir dāmas arī cauri visiem padomju laikiem.”

Vecais nams Skolas ielā 3 savas pēdējās skolas gaitas turpināja 1920.-1930. gados, kad šeit atradās viena no Ventspils pamatskolām – 2. pamatskola. Līdz ar to skolas laiki namā Skolas ielā 3 ir beigušies.

Šodien kā portāls uz pagātni ir Amatu mājā ierīkotā 19.gadsimta mācību klase, kur, iepriekš piesakoties, var piedalīties tā laika mācību stundā un izjust, ko nozīmēja būt skolēnam 19. gadsimtā. Vairāk par piedāvātajām nodarbībām šeit

Caur vēsturi skatāmies uz nākotni, ko diezin vēl šis nams pieredzēs? Bet šogad 30.jūlijā katrs gaidīts uz Amatu mājas 15 darba gadu svinībām: https://bit.ly/3IHVUaO

© Ventspils muzejs, Māra Dāvida