Ventspils muzejs piedāvā ielūkoties Ventspils muzeja jaunajā krājuma izstādē un iepazīt kādu no Ventspils Vasarnīcu ielas villu stāstiem. Šoreiz par štauera (stividora) Poļa vasarnīcu.

Štauera Poļa vasarnīca

Vasarnīcu ielas augstie žogi un biezās koku lapotnes slēpj ne vienu vien simtgadīgu namu. Šo namu vēsture aizsākas 20.gadsimta sākumā, kad turīgākie ventspilnieki no valsts uz 99 gadiem iznomāja gruntsgabalus pie Kazandžu ceļa (vēlāk- Kurhauza, Vasarnīcu iela) vasarnīcu būvniecībai. Tā pirms vairāk kā simts gadiem top Kurhauza iela ar greznām, lielākoties, koka vasarnīcām, kuras paši saimnieki apdzīvoja tikai gada siltākajā periodā.

Neskatoties uz 20.gadsimta dramatiskajiem notikumiem un varas maiņām, daļa agrākās Vasarnīcu ielas greznības skatāma vēl šodien. Pašreizējo saimnieku labi kopts un uzturēts, Vasarnīcu ielā 32 lepni slejas 20.gadsimta sākumā būvētais štauera Kārļa Poļa nams.

Šis ir stāsts par uzņēmīgu jaunieti, kurš kopā ar ģimeni ieradās Ventspilī un veiksmīgi izmantoja jaunbūvētās Ventspils ostas piedāvātās iespējas, lai tiktu pie turības un stāvokļa sabiedrībā.

Dzimis un audzis rīdzinieks, Kārlis Polis, nebūdams pat 20 gadus vecs, 19.gadsimta 90.gadu sākumā ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Ventspilī, kur sāk strādāt par vienkāršu piestātnes strādnieku ostā. Drīz vien viņš saskata iespēju nopelnīt – noalgojis dažus strādniekus, K.Polis sāk piedāvāt preču izkraušanas un iekraušanas pakalpojumus Ventspils ostā ienākušajiem kuģiem. Kraušanas bizness Kārlim Polim gājis no rokas un, kaut arī viņa uzņēmums nebija vienīgais, kurš piedāvāja šādus pakalpojumus, tas kļuva par lielāko un dominējošo savā nozarē, savu statusu saglabājot līdz pat Otrajam pasaules karam. Plaukstošā Ventspils osta deva iespēju Kārlim Polim īsā laikā gūt lielu peļņu. Tas ļāva viņam iznomāt gruntsgabalu (tagad Vasarnīcu iela 32) un uzcelt divstāvu koka ēku ar verandām un torni virs jumta, kur turēt teleskopu. Jau pirms Pirmā pasaules kara, ģimenes lokā viņš ne reizi vien lepojies, ka kļuvis par miljonāru. Pēc Kārļa Poļa ģimenes locekļu atmiņām, bankā Londonā vien tika turēti 100 tūkstoši sterliņu mārciņu.

20.gadsimta sākumā Kārlis Polis apprec no vāciskas ģimenes nākušu, bet pēc pārliecības īstenu latvieti Mariju Rēbergu, kura viņam dāvāja trīs dēlus – Tālivaldi, Rihardu un Jāni.

Diemžēl Kārļa Poļa vecākais un jaunākais dēls mirst jaunības gados. Vecākais dēls Tālivaldis no meningīta, ko iegūst studējot Anglijā, bet jaunākais dēls Jānis izdara pašnāvību nošaujoties, sava tēva mājās nelaimīgas mīlestības dēļ.

Pēc traģēdijas, tēva biznesā iesaistās Rihards, ģimenē mīļi saukts par Čipu, 1933.gadā nodibina kopīgu firmu „K.Pole un dēls, štauereja”. Abi aktīvi iesaistās sabiedriskajā darbībā, bijuši dāsni ziedotāji. Tēvs bijis Latviešu biedrības valdes loceklis un goda biedrs, dēls – Ventspils tirgotāju un rūpnieku biedrības valdes loceklis.

Vēlāk padomju presē, kad “galva tiek mazgāta” ne vienam vien pirmās Latvijas brīvvalsts strādnieku šķiras apspiedējam, sava tiesa tiek arī Kārlim Polim:

 “Katru gadu Vecgada vakarā uzņēmīgākie ostinieki gāja apciemot štaueru un vēlēt laimes:

–           Štauera kungs, lai jums ostā ienāk daudz, daudz kuģu!

–           Plikadīdas, nabagripas, kādu laimi jūs man varat vēlēt, jums jau visa manta mugurā, bagātība – vēderā! Te būs brandavīnam, uzkožamos iedos ķēkša..

Un strādnieka cepurē ielido nicīgi sviests desmitnieks.”

Neskatoties uz to, 1937.gadā Ventspilī tika rīkota strādnieku apbalvošana par ilggadīgu un centīgu darbu vienā darba vietā. 27 labāko darbinieku konkurencē pirmās trīs vietas tika Kārļa Poļa strādniekiem – Indriķim Knūtam un Ernestam Brikmanim, kuri nostrādājuši 35 gadus un Jānim Lagzdiņam par nostrādātu 31 gadu. Ar tik ilggadējiem darbiniekiem neviens cits strādnieku šķiras apspiedējs Ventspilī lepoties nevarēja.