Ciklā „Vēstures otrdienas” iepazīstinām ne tikai ar vēstures notikumiem, bet arī ar spožiem, apbrīnu un pārdomu rosinošiem cilvēku dzīvesstāstiem, kas Ventspils vēsturē atstājuši nenodzēšamas pēdas. Šoreiz stāsts par teātra pasaules apburto un šajā jomā neticami daudzpusīgu personību, 9. aprīlī dzimušo Robertu Bērziņu (pseidonīms – Tautmīlis) (1873 – 1915).

R. Tautmīļa biogrāfiju arī pētījis dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš. Viņa publikācijai par šo daudzpusīgo personību dots virsraksts: „Smieklīgais diletants”. Faktiski diletanti – amatieri, cilvēki bez speciālas izglītības – ir gandrīz visi 20. gs. sākuma latviešu aktieri un režisori. Ar Ventspili Tautmīli saista abas šīs jomas – gan literatūra, gan teātris.

Tautmīlis un literatūra

Ventspilij no Tautmīļa palikusi 1901. gadā H. Hiršmana grāmatu spiestuvē izdotā grāmatiņa „Ventspils Senāk un tagad”, kur var uzzināt, kāda izskatījās Ventspils 20. gs. rītausmā un kādi diži darbi tika tolaik veikti, garās, izsmeļošās vārsmās vairākos dziedājumos apcerot Ventspils tagadni un rosīgo nākotni.

„Lai gan vēl Ventspili pret diezgan lielo Rīgu

Var ieskatīt pa daļai nabadzīgu.

Bet kad nu ievēro, cik ātri viņa zeļ;…”

Šāds ritmizēts pilsētas ceļvedis arī mūsdienās ir saistošs, galvenokārt gan sava satura, mazāk māksliniecisko vērtību dēļ. Autors uzskatāmi un no sirds apdzejo to, kā top elevators, kas notiek dzelzceļa stacijā utml.. Turklāt šī “rīme” ir pirmais literārais darbs, veltīts Ventspilij, ļoti dzīvi stāstot par pilsētu ap 1900.-1901. g., kad noris pilsētas strauja attīstība.

2014.gadā Ventspils muzejs ar Ventspils Brīvostas atbalstu izdeva šo grāmatiņu ar nozīmīgiem papildinājumiem, skaidrojumiem un bagātīgu ilustrēto materiālu, lai lasot sirsnīgos pantus par pilsētas pagātni, lasītājs spētu iztēloties konkrētās norises vietas arī mūsdienās (grāmatiņa pieejama Ventspils bibliotēkā).

Tautmīlis un teātris

Tautmīļa radošā darbība gan vairāk saistīta ar teātra jomu. R. Bērziņš bijis teātra darbinieks, dramaturgs un kritiķis, darbojies 19. gs. 90. gados kā aktieris un trupu vadītājs Rīgā. Pēc darbošanās daudzās lielākās un mazākās teātru trupās Rīgā, Liepājā un citur, 1912./13. gada sezonā viņš kļūst par Ventspils Skatuves biedrības māksliniecisko vadītāju. Ventspils ir Tautmīļa pēdējā lielā skatuve, profesionālā ziņā – atkal neveiksmīga.

Viņš smagi saslimst ar nerviem. Viņa slimības laikā teātra cilvēki vāc ziedojumus un rīko labdarības izrādes, arī Ventspilī, lai segtu viņa ārstniecības izdevumus, diemžēl  R. Bērziņš mirst 1915. gada 24. aprīlī un viņa bēru ceremonijā Rīgas Lielajos kapos piedalās kupls pavadītāju pulks. Tātad amata brāļi bija nesaudzīgi pret viņu profesijā, bet līdzcietīgi privātā dzīvē?

„Ko darījis esmu, ka tādi smiets un nievāts?

Ko noziedzies esmu, ka visu man laupa?”

Laikabiedru un profesijas brāļu atmiņas par Robertu Bērziņu atklāj, ka viņš ļoti bieži kļuvis par kritiķu izsmiekla objektu pārspīlēta, neīsta, banāla un šabloniska tēlojuma dēļ, pie tam viņa sievišķīgā āriene un manieres viņa tēlojumu varoņu lomās padarījušas komisku. Labvēlīgākas ir atsauksmes par Tautmīli kā režisoru.

Varbūt, ka šī aktiera un režisora neapskaužamo mūžu teātrī izraisīja viņa iespējamā homoseksualitāte. Tieši neatbilstība noteiktiem dzimtes standartiem uzsvērta arī viņa laikabiedru atmiņās.

Rakstnieks Pāvils Gruzna: „Tautmīlis, pats skaistulis un džentlmens, sievietes mīlu stādīja ļoti zemā gradācijā. Viņa autoritāte bija tāds īpatnis kā Oskars Vailds, viņš piekopa skaistu jaunekļu un zēnu pielūgšanas kultu. Visa viņa istabiņa izskatījās pēc dāmas buduāra.”

Aktrise Tija Banga: „Viņš bij savādnieks. Domāja, viņš nemīlēja sievietes. Viņam bija glīts, bet drusku sievišķīgs izskats. Melni, cirtaini mati, ovāla, skaista seja. Dziļas, apaļas acis, jutekliska mute. Viņš pārlieku vērību piegrieza savas apģērbam Bet, tā kā bija nožēlojami trūcīgs, tad lielā uzmanība tikai padarīja to vēl nožēlojamāku.”

Varbūt R. Bērziņš (nelabvēļi esot teikuši – Liepiņš) bija piedzimis vienus simts gadus par agru. Daudzās jomās viņš bija pirmais. Pirmā latviešu teātra žurnāla izdevējs; pirmais latviešu teātra hronists; pirmais bērnu lugu autors; pirmais aktieru un dramaturgu aģentūras dibinātājs. Viņš teātru trupās komplektē aktieru sastāvu, meklē līdzekļus, izvēlas repertuāru, organizē izbraukuma izrādes – mūsdienās mēs šādu cilvēku sauktu par producentu, un viņa ekscentrisms un iespējama homoseksualitāte neradītu lielus aizspriedumus. Šāds erudīts, daudzpusīgs, svešvalodas pārvaldošs cilvēks būtu varējis izvēlēties citu, nodrošinātāku nodarbošanos. Tomēr teātris un skatuve ir tā vienīgā stihija, kurā viņš varēja eksistēt un pastāvēt.

© Stella Lindenberga, Ventspils muzejs