„Kad esmu pāri cietuma mūra sētai, tad esmu brīvs.” arestants K. Auziņš

Uzzinot, ka Ventspils pilī no 1832. -1959. gadam atradās cietums, jaunākos pils apmeklētājos šis fakts parasti izraisa izbrīnu un virkni jautājumu. Visbiežāk uzdotie ir – vai šeit cilvēkus spīdzināja? Vai cietumā kādu nogalināja un vai daudz? Vismaz uz vienu no šiem jautājumiem mēģināsim atbildēt.

Cik un kādi nežēlastības darbi pilī notikuši, īsti nevar spriest, jo vēstures avoti par tādām lietām ir ļoti skopi, bet viena slepkavība radīja plašu rezonansi gan presē, gan sabiedrībā. Tā bija cietuma uzrauga Kārļa Ruņģa nošaušana.

20.gs.sākumā arestantu kameras bija izvietotas pa diviem korpusiem- galvenais korpuss, jeb pati pils un vieninieku korpuss – vienstāva ēka, kurā tagad izvietota muzeja cietuma ekspozīcija. Tā nu sagadījās, ka 1914. gadā vieninieku korpusā, kur parasti izmitināja nopietnus kriminālnoziedzniekus un pēc panta līdzvērtīgi bīstamos politnoziedzniekus, vienuviet savu sodu izcieta divi politieslodzītie- A. Feldmans un V. Ķēze, dīvainā kārtā arī padsmitgadnieks Čiekurs no Užavas, kurš bija kārtīgi „aptīrījis” savu saimnieku un četri kriminālnoziedznieki, jeb kā cietumā viņus sauca – katordznieki. Tie bija K. Auziņš, K. Rencis, J. Treimanis un J. Matvejevs. Pēdējie četri ir uzmanības vērti „kadri”.

Kārlis Rencis – 23.gadus vecs ventspilnieks, partijas (Ventspils sociāldemokrātiskās organizācijas) biedrs, piedalījies bruņotā uzbrukumā kādam „partijas ienaidniekam”, tādēļ bēguļoja. Partijas organizācija iedevusi naudu bēgšanai uz ārzemēm, bet K. Rencis to visu nodzēris. Notverts mēģinot aplaupīt Staldzenes bodnieku Mihelsonu. Notiesāts uz 8 gadiem katorgā. Līdz pēdējam uzskatījis sevi par politieslodzīto, bet ne vairs par komunistu, bet anarhistu.

Krišus Auziņš – profesionāls zaglis (visbiežāk zadzis zirgus). Slavens ar to, ka 5 reizes (citos avotos – 8 reizes) veiksmīgi bēdzis no dāžādām ieslodzījuma vietām. Notiesāts uz 5 gadiem arestantu rotā un kā nelabojams bēdzējs tika turēts važās. Cietumā viņu uzskatīja par kriminālnoziedznieku autoritāti.

Abi pārējie – Jēkabs Treimanis un Juris Matvejevs bija veci paziņas. Jēkabs Treimanis jau iepriekš par mēģinājumu nošaut Tārgales mežkungu Šierenbergu bija nopelnījis 8 gadus katorgā, bet Juris Matvejevs par vairākkārtējām zādzībām bija notiesāts uz 2,5 gadiem arestantu rotā. Abi sēdējuši Ventspils cietuma galvenajā korpusā, kur satikušies un veiksmīgi 1913. gadā realizējuši bēgšanas plānu caur virtuvi cietuma pagrabstāvā (Treimanim šī nebija pirmā reize). Abi veiksminieki bija tikuši labi tālu prom no Ventspils, kad trūkuma dzīti pieņēma pārdrošu lēmumu – aplaupīt Kolkas pareizticīgo baznīcu. Pēc cietuma biedru nostāstiem zināms, ka guvums esot bijis tikai 7 kapeikas. „Sašutuši par tādu neparedzētu nelāgu iznākumu, aizejot no baznīcas, ģērbkambarī piegānījuši upura maku.” (pēc A.Feldmaņa atmiņām) Par to abi dabūjuši klāt vēl 2 gadus un tika turēti važās.

Šī „jaukā kompānija” nu tika turēta vieninieku korpusā, iekalta važās un reizi dienā izvesta pastaigāties pa nelielo pagalmu, kas atradās starp pils un vieninieku korpusa ieejas fasādēm. Agrākās bēgšanas iespējas caur virtuvi vai darbnīcām pils pirmajā stāvā, vai nenoslēgtajiem pils otrā stāva logiem, nu bija zudušas. Nopietns šķērslis bija arī važas.

Bet, lai izdomātu jaunu risinājumu, ieslodzījumā laika gana… Cietumnieku uzraudzība bija ļoti zemā līmenī. Pilī kopumā par uzraugiem strādāja 13 darbinieki, bet vienas maiņas laikā tikai 9. Arestantu darba uzraudzīšanai virtuvē un darbnīcās bija norīkots tikai viens cilvēks. Sazināties varēja gan pastaigas laikā, gan pirtī, gan sēžot kamerā. Lai sazinātos ar blakus kamerā sēdošo, tika izmantota „cietuma telegrāfa ābece”. Rūdītākie noziedznieki to jau bija apguvuši. Ar pārējiem varēja sazināties pastaigas laikā. Kaut arī bija jāievēro piecu soļu distance, sarunāties nenācās grūti. Uzraugi cietumniekus apsauca tikai tad, ja tuvumā atradās cietuma priekšnieks P. Kirilovs.

1914. gada 16. februārī bēgšanas plāns bija gatavs. Kā ierasts, visi vieninieku korpusa arestanti tika izvesti laukā pastaigai. Viņus pieskatīja uzraugs Bāns un vārtsargs-uzraugs K. Ruņģe. Pulksten 9 no rīta sāka skanēt pils baznīcas zvans (pilī bez cietuma atradās arī latviešu pareizticīgo draudzes baznīca). Tas bija operācijas sākuma signāls.

Noskaidrot precīzi kā notika izlaušanās ir samērā grūti, jo informācija dažādos vēstures avotos ir atšķirīga. Bet, galvenos vilcienos notikuma gaita bija sekojoša: kamēr Auziņš ar sitienu apdullināja K. Ruņģi un atņēma viņam revolveri (šāda tipa šaujamos sauca par „buldogiem”), Rencis ar Treimani uzbruka Bānim, kuru kārtīgi sasitot, izdevās atņemt viņa armijas šauteni – berdanku. Kaut arī Bānis sasists gulēja uz bruģa un smagi asiņoja, savu revolveri viņš neatdeva. Rencim un Treimanim palīgā nāca Auziņš. Trijatā viņi centās atņemt Bānim revolveri, bet tas „sarkanā pītā auklā bija piesiets kaklā un, kaut arī kakls tika aizžņaugts, tomēr šņori pārraut nevarēja”. Pa to laiku atguvās Ruņģis, kurš centās noslēgt pastaigu laukuma vārtus, bet nepaspēja. Bēgļi jau bija klāt, atņēma viņam atslēgas un pašu Ruņģi ar viņa revolveri nošāva.

Bānis vēl pēdējiem spēkiem nesekmīgi centās trāpīt bēgļiem ar savu varonīgi nosargāto revolveri. Bet, tie jau bija aiz mūra. Interesanti, ka meklējot tuvākas ziņas par “galvenajiem varoņiem”, izrādījās, ka Bānis bija „… kalsns, neliela auguma večuks”.

Pati bēgšana bija asa sižeta filmas cienīga. Bēgļi ķēdēs kalti izskrēja uz Pils ielas, no bukas norāva ormani un steigā devās uz „Romas” viesnīcas (tagad Užavas iela 8) pusi, bet vājais zirdziņš paklupa un nolauza ilksi. „Bēgļi pameta ekipāžu ar zirgu guļam un pārsēdās turpat stāvošā otrā ekipāžā, piedraudēdami ormanim ar revolveri, pie tam viņi nepaguva zirgam noņemt auzu kuli no galvas, bet brauca visai pilsētai cauri ar visu auzu kuli.” Viņi devās uz Kaziņmeža pusi (tagad Piejūras kempinga teritorija).

Bēgļu notveršanai tika mobilizēti nopietni spēki: policijas kārtībnieki, stražņiki, iecirkņa uzraugi, pristavi, žandarmi. Daļa no viņiem ar augstākā ranga priekšniecību – apriņķa priekšnieku, tā vecāko palīgu, izmeklēšanas tiesnesi un žandarmu rotmistru sakāpa uz ledlauža “Vladimir” un devās pārtvert bēgļus no jūras puses, jo pastāvēja iespēja, ka viņi no kāda tuvāka zvejniekciema mēģinās bēgt ar laivām pa jūru.

Arestanti tika panākti netālu no Lībciema. Sākās apšaude, kā rezultātā visi četri bēgļi tika nošauti. Izbēgušā četrnieka vajātāji uz velkoņa “Vladimir” mēģināja izkāpt krastā netālu no Užavas bākas, bet lielajos viļņos laiva apgāzās un paši, kaut arī ar lielām pūlēm, nonāca krastā sveiki un veseli.

Uzraugs Bānis nonāca slimnīcā un vēl ilgi ārstējās. Nošautā K. Ruņģa sievai un bērniem tika piešķirta pensija vīra vidējās izpeļņas apmērā 18 gadu garumā. Stražņikiem – Brendelim, Šušovam, Jokstam, Roibiškam un Jevtušam, kuri notvēra noziedzniekus, gubernators katram piešķīra 50 rubļu lielu naudas balvu (interesanti, ka gadu iepriekš uzraugam K. Vadonim par arestanta E. Cimmermaņa bēgšanas mēģinājuma novēršanu izmaksāja naudas balvu 1 rubļa apmērā). Cietuma priekšnieks P. Kirilovs, kurš šeit bija nostrādājis tikai gadu, zaudēja amatu un bija spiests atgriezties Kišiņevā.

Kurzemes guberņas cietumu inspektors savā atskaitē par notikušo bija izteicies skarbi: „… ņemot vērā to, cik smags ir cietuma uzraugu darbs, īpaši ostas pilsētā Vindavā, par uzraugiem nāk strādāt vai nu neveiksminieki vai tādi, kuri nav spējīgi atrast darbu. Kā arī strādāt par atalgojumu 240 rubļiem (gadā) neviens nevēlas.” (tulk. no krievu val.)

Pēc notikušā ir skaidrs, ka Ventspils cietums nebija nekāda Alkatraza. Nedaudz izdomas un uzdrīkstēšanās… un aiz mūra gaida brīvība. Vienīgais jautājums – uz cik ilgu laiku?

© Māra Dāvida, Ventspils muzejs