Ja 20.gs. sākuma Maskavā, iesēžoties pajūgā, jūs uzsaucāt – Uz Ventspils! (protams, krieviski un tālaika ģeogrāfiskajos terminos – На Виндавский!), nevienam važonim jautājumi neradās. Ja šodien, turpat iesēžoties taksometrā, mēģinātu atkārtot šo adresi, jūs labākajā gadījumā saņemtu neizpratnes pilnu skatienu. Lai gan vieta un objekts, kas lepni nesa Ventspils vārdu, ir saglabājusies un joprojām darbojas pilnā sparā.

“Objekts” ir toreizējā Ventspils (Vindavskaja) dzelzceļa stacija, kas šodien pazīstama ar Rīgas dzelzceļa stacijas vārdu. Tās celtniecība tika uzsākt 1897.g. tūlīt pēc ukaza par Maskavas-Ribinskas-Ventspils dzelzceļa līnijas izbūvi un Ventspils ostas modernizēšanu publicēšanu, bet svinīgi tā tika atklāta 1901.gada 11.septembrī – tajā pašā dienā, kad šī dzelzceļa posms Tukums-Ventspils. Tajā pašā gadā, kad pabeigta arī Ventspils dzelzceļa stacijas būve līnijas rietumu galā. Vakarpusē, 18:15, no Maskavas Ventspils stacijas uz Ventspili devās pirmais pasažieru vilciena sastāvs.

  Lai gan visas līnijas beigu darbi ilgst vēl trīs gadus, 1901.g. faktiski iezīmēja tās galveno posmu pabeigšanu. Maskavas nomalē, tobrīd vēl neapbūvētajā Krusta vārtu (Krestovskaja zastava) rajonā kravu un pasažieru pārvadājumiem kļuva pieejama viena no tobrīd modernākajām dzelzceļa stacijām Krievijā. Jaunkrievu stilā būvētā pasažieru stacijas ēka bija pilnībā elektrificēta, elektroenerģiju tai nodrošināja sava īpaša elektrostacija, apmeklētāju ērtībām izbūvētas plašas uzgaidāmās telpas, kurām mēbeles tika darinātas pēc īpaša pasūtījuma. Vienīgā neērtība – sākumā vēl tālu no centra esošajā stacijā pasažieru vilcieni no tālienes piestāja vēlu vakarā un važoņus braucienam līdz centram nācās meklēt patālajā Vsjesvjatskas ciemā. Tomēr tas tikai sākumā – drīz vien Ventspils stacija kļūst par lielāko dzelzceļa staciju pasažieru pārvadājumu ziņā visā Krievijā, savienojot Maskavu un Pēterburgu ar Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņām, kā arī ar Vitebsku, Grodno, Varšavu un citiem impērijas rietumu daļas nozīmīgajiem centriem.

Stacijas ēkai izdodas izvairīties no būtiskām pārbūvēm. Citādi ir ar tās nosaukumu – Vindavskaja tā ir tikai līdz 1930.gadu vidum, kad, acīmredzot lai neradītu nevajadzīgas asociācijas ar “buržuāziski kapitālistisko Latviju”, tā tiek pārdēvēta par Baltijas (Baltijskaja) dzelzceļa staciju. 1942.gadā tā vēlreiz maina savu nosaukumu, kļūstot par Rževskas staciju, bet 1946.gadā, kad Latvija atkal ir veiksmīgi “pievienota” PSRS – par Rīgas (Rižskaja) staciju. Likumsakarīgi, ka arī laukums stacijas priekšā tiek nodēvētas par Rīgas laukumu (1948.g.), tuvumā atklātais tirgus – par Rīgas tirgu (1982.g.) un transporta līnija – par Rīgas estakādi (1975.g.). Ventspils vārds līdz ar to aizgājis vēsturē. Stacijas ēka tika rūpīgi atjaunota jau 20.gs. nogalē. Šobrīd, līdzās tiešo “pienākumu” pildīšanai, ēka un tās tuvākā apkārtne kalpo arī kā Maskavas dzelzceļa muzeja (2011.g.) mājvieta.

Kādēļ nozīmīgās līnijas vienā galā atradās apjomīga un moderna mūra celtne, bet Ventspilī – lai gan grezna, bet tomēr neliela koka stacijas ēka? Atbilde ir vienkārša – dzelzceļa līnijas tālākais attīstības plāns Ventspilī paredzēja stacijas novietošanu Ventas kreisajā krastā, bet kavēšanās ar dzelzs tilta izbūvi pāri upei noteica to, ka “pagaidu” stacija … saglabājās kā vienīgā līdz pat mūsdienām! Tikpat ilgi, kā apjomīgā un greznā Vindavskaja Maskavā. Abām divām šogad 120. jubileja.

©Ventspils muzejs, Armands Vijups