Ventspils muzeja Amatu mājā gada sākumā nonākušas divas zelta saktas – pareizāk sakot, divas apzeltītas saktas, kas precīzi kopē Ventspilij unikālu atradumu. Un ne tikai Ventspilij – zelta priekšmeti Latvijas arheoloģiskajā materiālā ir liels retums. Tajos gadījumos, kad šī dārgmetāla priekšmeti tiek atrasti, tie parasti ir monētas, retāk – gredzeni vai citi apzeltīti priekšmeti.

Zelta monētas Ventspils arheoloģiskās izpētes vēsturē pagaidām nav atrastas – tas arī saprotams, jo par šādas naudas saglabāšanu un drošību rūpējās īpaši. Protams, arī zelta rotaslietas tika sargātas sevišķi rūpīgi.  Tādēļ jo interesantāks un nozīmīgāks bija kāds neparasts atradums 18.gs. skolas ēkas atjaunošanas darbu gaitā Skolas ielā 3 2006.gadā. Arheoloģiskās uzraudzības darbu gaitā šeit, topošās Amatu mājas pašā centrā, būvgružu slānī, vairāk kā pusmetru dziļumā tika atrasta pagaidām vienīgā Ventspilī senā zelta rota – neliela zelta riņķsakta. Šādas mazas riņķsaktas 17.-19.gs. sastopamas salīdzinoši bieži, parasti tās darinātas no bronzas, retāk – sudraba, dzintara vai perlamutra. Zeltā darinātā, 1,8 cm diametrā, šāda sakta tobrīd bija vienīgā zināmā. Pārsteidzoši, bet tajā pašā gadā tāds pats atradums Kurzemē notika vēlreiz – Sabiles baznīcas viduslaiku kapsētā Ivetas Bergas-Muižnieces un Vitolda Muižnieka vadītajos arheoloģiskajos izrakumos. Abas saktas datējamas ar 17.gs.

“Dvīņumāsu” līdzība neaprobežojas tikai ar formu un izmēru – Sabiles saktai, līdzīgi kā Ventspils zelta rotai, otrā pusē arī bija iegravēti iniciāļi. Sabiles saktai – A·M·F, Ventspils saktai – LA:V.B. Visai ticami, ka šī iniciāļi saistāmi ar to īpašniekiem vai īpašniecēm. Nenoliedzami, šāda sakta varēja kalpot arī vīrieša krekla saspraušanai, tomēr nelielais izmērs vedina domāt, ka LA:V.B. bijusi sieviete. Pilsētniece, amatnieka sieva vai meita, pilsētā iebraukusī novada zemniece – tas diemžēl paliks noslēpums. Iespējams, tas, ka šī nelielā zelta rota nav marķēta ar meistara zīmi, kā to parasti stingri prasīja zeltkaļu cunftes noteikumi, ļauj pieņemt par saktas darinātāju kādu vienkāršāku amatnieku. Līdz ar to arī tās lietotājs visticamāk nepiederēja pie sabiedrības augšslāņa.

Šādas saktas izgatavošana tehnoloģiski nebija pārāk sarežģīta, tās vērtību noteica īpašais materiāls. Saktas svars – 5 gr – aptuveni atbilst pusotram holandiešu guldenim – populārai tā laika starptautiskai monētai (986 proves holandiešu guldenis 16.gs. beigās – 19.gs. sāk. svēra 3,5 gr). Nav neiespējami, ka sakta arī izgatavota, pārkausējot kādās tā laika zelta monētas. Par augsto zelta provi liecina ne tikai šādam zeltam raksturīgā dzeltenā piesātinātā krāsa, bet arī nodilums, kas veidojies, saktas adatai saskaroties ar loku – tīrs zelts ir “mīksts” un no tā darinātie izstrādājumi ātri dilst. Zelta guldeņi un tiem līdzvērtīgie dukāti bija vērtīga nauda – 18.gs. Ventspils pilsētas gada ienākumi bija līdzvērtīgi 167 – 208 zelta  dukātiem.

Rotkaļa Gunta Jakubovska veidotie 17.gs. Ventspils zelta saktu atdarinājumi ļaus Amatu mājas apmeklētājiem vismaz ar acīm “aptaustīt” seno rotaslietu. Oriģinālā sakta glabājas muzeja krātuvē.

©Ventspils muzejs, Armands Vijups