Nav daudz liecību par romantiskām jūtām, kas konstatējamas Latvijas arheoloģiskajos un  etnogrāfiskajos avotos. Šķiet, ka vienas no spilgtākajām senlietām, kas par to varētu liecināt, būtu sirdsveida saktas.

Latvijā sirdsveida saktas sastopamas no 17.gs. un to izmantošana turpinās līdz pat 19.gs. pirmajai pusei. Tieši Kurzemē šīs saktas izmantotas visilgāk, un, kā liecina mākslas vēsturnieces B.Vaskas pētījums, jaunākā zināmā šāda veida rotas piederējusi kādai 1860.g. dzimušai Ortai Cildenai no Aizputes apriņķa. Nelielas saktas tika izmantotas krekla saspraušanai, tās darinātas no bronzas, retāk – sudraba, bet atsevišķos gadījumos arī no dzintara. Sirdsveida saktas sastopamas arī Igaunijā, Somijā, Skandināvijas zemēs, Vācijā, Ungārijā un Šveicē. Acīmredzot šādas rotas ideja Latvijā aizgūta no Rietumeiropas, kur šādas formas rotas sastopamas arī senāk. Rietumeiropā 14.-15.gs. tās visai droši ticami dāvinātas iecerētājām sirdsdāmām vai līgavām – par to visai tieši liecina uz kādas greznas 15.gs. zelta saktas otras, neredzamās puses, iegravētais uzraksts  – “Nostre (sirds simbols) est tout ditz a vostre désir “, kas tulkojumā skanētu kā  “Mūsu [sirds] it visā pakļaujas jūsu vēlmēm”.

Latvijas sirdsveida saktas gan ir vienkāršākas, arī uzraksti uz tām nav sastopami.  Būtu vilinoši iedomāties, ka arī šeit tās dāvinātas iecerētajām kā savdabīga “bildināšanas zīme” vai “saderināšanās rota”. Tomēr arheoloģisko pētījumu rezultāti liecina, ka tās atrastas …galvenokārt vīriešu apbedījumos! Tā, piemēram, Ventspils novada  Drēbnieku senkapos visas četras sirdsveida saktas 17.-18.gs.valkājuši vīrieši un tikai Zlēku Gaisiņu senkapos vienīgā atrastā sirdsveida sakta bijusi sievietes rotu klāstā. Iespējams, šāda jūtas apliecinošu zīmju dāvināšana varēja būt abpusēja gan vīriešiem, gan sievietēm?