Pavērojiet uzmanīgi šo pastkarti. Tajā redzami līksmas vaboles, kas spēlē tenisu vai ko tamlīdzīgu, iespējams, tas ir īpašais kukaiņu teniss. Pastkarte ir no Ventspils muzeja krājuma (VVM32365), tā plašajos apcirkņos bija jāiedziļinās, lai atlasītu reliģisko svētku pastkartes, kuras 20.gs. sākumā un līdz 40.gadiem viens otram sūtīja un saņēma ventspilnieki, to draugi vai tuvāki tālāki radi.

Pastkartes otrā pusē var izlasīt nedaudzas rindas, kas 1908.gada augustā sūtītas no Vecauces: “Vakar iesējām 15 pūru rudzu, auzas ir ievestas, tikai kalniņu kalnā ir kādi 4 vezumi, mieži pa pusei ir pļauti. Tagad bieži līst, ķēve vēl klibo. 24.aug. Jāzeps. Onkulis vēl nav racējs.”

Kādēļ šāds dienišķu rūpju pilns vēstījums rakstīta uz vieglprātīgo tenisa spēlmaņu pastkartes? Varbūt rakstītājam Jāzepam patika dzīt jokus? Varbūt Jāzeps vēlējās izteikties līdzībās, -sak’ labības būs kā kukaiņu. Pētot citas 20.gs. Ziemassvētku, Lieldienu, Iesvētību un Vasarsvētku pastkartes, atklājās, ka tieši pēdējiem svētkiem raksturīgs simbols ir šī pati tenisa spēlētāja vabole. Tikai citās pastkartēs tā vizinās laiviņā, brauc diližansā, dzer šampanieti un vispār, ir ļoti aizņemts kukainis. Bet tā nav vis kura katra vabole. Tā ir maijvabole, kas maija beigās un jūnija sākumā (ap Vasarsvētku laiku) jau ir tik labi paēdusi, ka gatava turpināt savu skarabejam piederīgo dzimti. Iespējams, māksliniekam, kurš radīja šo Vasarsvētku maijvaboļu tēlus, neienāca pat prātā, cik ļoti nemīlēti augu kaitēkļi ir šīs vaboles kāpuri, visticamāk, ka priecīgais zīmētājs būs iedvesmojies no 20.gs. sākumā populārās Vilhelma Buša (1832-1908) didaktiskās poēmas “Makss un Morics”(tulk. Aspazija), kurā ir nemirstīgās rindas: “Katrs zin, kāds kukainīts/ Ir tas maija vabolīts./Rāpodamies koku zaros/Viņi lēkā jautros baros.”