Šāds nosaukums ir apjomīgam manuskriptam, ko 2001. gadā Ventspils muzejam nodeva ventspilnieks Oļegs Vijums. Tās ir viņa atmiņas par piedzīvoto izsūtījumā Tomskas apgabalā 1941.-1962. gadā. O. Vijums dzimis Rīgā 1931. gadā. Tēvs bijis Latvijas armijas virsleitnants, izsūtīts 1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni, nošauts 1942. gada 15. maijā Soļikamskā. Atmiņas – vairāk kā 600 lappuses datorizdrukā, tapušas laikā no 1988. – 1991. gadam. Šeit – vien neliels fragments.

1941./42. gads

            “Visu laiku esam izsalkuši. Mamma mūs ar omu pacienāja ar savu maizīti, ko no rīta ietaupīja, bet bija ļoti maz, tā vien ko pasūkāt, kā kādreiz šokolādi baudījām…

            Mamma ar omu lāpa darbā saplēsto apģērbu, mēģina šo to mazgāt. Pusdienās mums ir biešu lapu zupa, kurā peld sīki sagriezti kartupeļi…

            Mums ierādīta jauna dzīvesvieta. Kā noprotam no sarunas ar saimnieci, mums ienācējiem tiek piešķirta vieta uz grīdas virtuves stūrī pie loga. Ko mēs varējām citu cerēt, ja paši saimnieki dzīvo saspiesti. Saimniece izprašņā mūs, no kurienes un kāpēc esam atvesti, brīnījās, ka mamma strādājusi fabrikā, jo viņiem stāstīts, ka atvedot buržujus, kurus pati tauta izdzinusi no Latvijas, lai pāraudzinātu ar darbu kolhozā…

            Maize, ko saņēmām veikalā, bija no rīta, vakariņās bija jāiztiek no tējas, kādreiz saimniece pacienāja ar kartupeli vai kāpostu sauju. Produkti beidzas arī viņiem. Saimniece aicina mūs pievienoties vākt balandas, bet mums nav, kur tās vārīt. Apmaiņā pret dvieli dabūjam lietotu podu un nākošā dienā vārām balandu zupu…

            Beidzas mūsu zaļumu krājumi, viss ir nolasīts, jo lasītāju rodas arvien vairāk. Tagad oma pāriet uz nātru lasīšanu, tās vēl saglabājušās, jo atbaida ar savu dzelšanu…

            Mamma apmaiņā pret savu blūzīti dabūjusi skaistu bērza tāss trauku – tā saucamo tujesok, vēl dabūjam bļodiņu ar skābiem kāpostiem. Nu tik jālasa sēnes un jāsāla iekšā…

            Oma ir pabeigusi savu tamborējumu un saņēmusi algu – bļodiņu vārītu kartupeļu, drusku kāpostus un puslitru piena. Nu mums ir svētki, kartupeļi ar balandu zupu, kurai pieliets mazliet piens…

            Saimnieces pagrabā mums ir seši spaiņi kartupeļu, sēnes un ogas piekoda vien ir. Tādi mēs esam bargas ziemas priekšā…

            Mamma ar savu pārinieci zāģē kokus, tad garina tos un ved uz kolhoza kantori. Smagos baļķus grūti dabūt vezumā, un sievas divatā cīnās ar tiem un vēl vērsi, kas arī negrib stāvēt.  Mammai iet arvien grūtāk, darbs ir smags un neēdušam cilvēkam nav pa spēkam. Visa mūsu cerība ir uz sapelnītiem miltiem, ko sola dot uz darba dienām…

            Mamma raud, jo par pagājušā gada darbu mums abiem aprēķināti divdesmit četri kilogrami graudu, par pusgadu darba. Iznāk, ka esam dienā nopelnījuši septiņdesmit piecus gramus miltu. Kā mēs iztiksim šoziem, nav saprotams…

            Neizsakāmi grūti iet daudzām latviešu ģimenēm, kas neiztur, atrod mierinājumu vietējā kapsētā blakus trīsdesmit pirmā gada upuriem. Dzīvie staigā kā rēgi, saplīsuši un novārguši. Mūs visus nodarbina vienīga doma, kā dabūt ko paēst…

            Ar draugu esam noķēruši lamatās astoņus burundukus… Drauga vectēvs ceļ galdā bļodu ar smaržojošu zupu. Sācis skrubināt gaļas gabalu, pēc sīkiem kauliņiem apjēdzu, ka ēdu burunduka gaļu…

1943./44. gads

            Apstaigājam mūsu tautiešu kapiņus, atceramies tos dzīviem esot, cik daudz nevainīgu dvēseļu, lielu un mazu, šeit atraduši patvērumu no mocībām…

            Šī puse ir īsta Bābele, kur sajauktas dažādas nācijas vienā lielā moku un bada ellē. Kas pagurst, klusi mirst un vairo upuru skaitu. Ciema kapsēta plešas plašumā, kļuvusi daudz lielāka nekā pirms mūsu atbraukšanas…

            Liekas, posts ņem virsroku pār mums, sāk apsīkt spēki. Sāpīgi augoņi visneiedomājamākās vietās, tad piemetās caureja, kas mūs moka daudzas dienas…

            Paliek arvien aukstāks, māja izsalusi un mēs liekamies gulēt ar visām drēbēm, uzseguši sev virsū visas lupatas, kādas ir, bet no rīta mostamies nosarmojuši balti…

            Oma pirmā neizturēja pārbaudījumu, ko mums uzlicis liktenis. …Dobji skanot, kapā birst sasaluši zemes gabali. Paiet vairākas dienas, līdz pilnībā apjēdzam notikušo…

            Esam palikuši galīgi bez pārtikas. Labi, ka par mums apžēlojās viena lopkope un iedeva mammai lopu raušus. Raušus mērcējam un vārām zupu…

            Katru dienu ķeru burundukus. Kamēr es apstrādāju medījumu, mamma jau vāra zupu. Ir daudz iesālītu ķermenīšu, mēs ar mammu rēķinām, ka mums pietiks līdz pirmajiem zaļumiem, nātrēm un balandām…

1945. – 1950. gads

            Šodien laimīga diena, atnāca pasts un saņēmām vēstuli no krustmātes Rīgā. Pastniece atnesusi mammai pārvedumu no Pētera, veseli 500 rubļi…

            Ciemā skan klaigas, dziesmas, častuškas un sievu spiegšana. Ir parādījies viens otrs frontinieks, galvenokārt no hospitāļiem, vairāk vai mazāk sakropļoti. Pārējie dzīvie vēl armijā. No Vācijas nāk bagātas paciņas ar salaupītām skaistām mantām…

            Paklīst valodas, ka atbrīvotie no vācu gūsta tagad iemesti pašu māju lēģeros un izpērk savu vainu, ka padevās vāciešiem un neļāva sevi nogalēt, tos nu saukā par dzimtenes nodevējiem. Ir gan briesmīga pasaule, ko iedibinājuši komunisti…

            Ar pēdējām vēstulēm mūs ir sasniegusi baisa ziņa, ko izsūtītie nodod viens otram, ka Dzimtenē atkal plosās čeka. Esot ļoti daudz izvesto, šoreiz galvenokārt no laukiem…

1951. – 1957. gads

            Man jau divdesmit gadu, no kuriem desmit gadus esmu pavadījis Latvijas saulītē un otrus desmit gadus sarkanā pūķa gūstā – Sibīrijas skarbajā plašumā…

            Vakarā runāju ar mammu par manu tālāko mācīšanos. Gribu nākošgad izmēģināt stāties neklātienes tehnikumā, kur pieņem ar septiņām klasēm. Man ar mammu šajā bēdu un posta laikā ir laimējies ar draugiem un paziņām, man ar profesijas izvēli, kad jau skolā pievērsos radiotehnikai…

            Amerikas balss stāsta par kārtējo traci Kremlī, tur sanācis 20. PSKP CK kongress, notiekot liela plūkšanās, cits citu apvainojot briesmu lietās…

            Decembra vidū saņemu paziņojumu no Novosibirskas radiosakaru tehnikuma, ka esmu uzņemts neklātienē pirmajā kursā…

1958. – 1962. gads

            Krustmāte Marija raksta, ka Dzimtenē atgriežas izsūtītie un sodītie, varbūt arī mūsu tēvs pārnākšot. Viņi vēl nezina, ka esam saņēmuši tēva miršanas apliecinājumu. Brauksim arī mēs, bet pa priekšu jāsakrāj naudiņa dzīvošanai un ceļam. Kā esam dzirdējuši no daudzu tautiešu pieredzes dzimtenē, mūs tur varas vīri negaida un uzņem pat naidīgi…

            Laiks ir paskrējis tik ātri, un pienācis pēdējais eksāmens – televīzija, ko nolieku uz četri. Nokārtoju dokumentus un esmu brīvs…

            Braucam uz manu bērnības un sapņu zemi. …Klāt ir Rīga, un pasažieru straume mūs iznes stacijas laukumā… Šodien uzrakstīju iesniegumus Valmieras, Cesvaines un Ventspils sakaru kantoriem – meklēju darbu kā jaunais speciālists…Šodien braucu uz Ventspili. Ventspils nemaz tik peļama pilsēta nav, pilsētā dažādas rūpnīcas, liela osta, tikai iebraucēju šeit ir pārāk daudz, vairāk dzird krievu valodu. Daudz ir militāristu un viņu ģimenes, kas visi tīko pēc dzīvokļiem. Ceļ daudz jaunu māju, veidojas jaunas ielas, visiem gribētājiem dzīvokļu pietrūkst, Vietējie latvieši mitinās vecās mājās vai ceļ ģimenes mājiņas, jaunie dzīvokļi tiek iebraucējiem…”

            Tā jaunais puisis paliek Ventspilī, šeit godpilni nodzīvo savu darba dzīvi, nodibina ģimeni, iekārto māju, iestāda dārzu un izaudzina bērnus. Sagaida Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bet allaž atgriežas  skaudrās, nežēlīgās atmiņas, un piedot nav iespējams.

©Ventspils muzejs, Stella Lindenberga