1822. gadā – tātad pirms 200 gadiem – sāk iznākt pirmais laikraksts latviešu valodā, “Latviešu Avīzes”.  Avīze par savu uzdevumu uzskata padarīt gudrākus latviešu zemniekus. 1823. gadā Kurzemes pārvalde izsludina rīkojumu, ka visām pagastu tiesām ir obligāti jāabonē “Latviešu Avīzes”, jo tur tiks izsludināti Krievijas impērijas valdības likumi un rīkojumi, kas pagastu tiesām jāievēro. Tā nu laikraksts sāk ceļot pa latviešu zemnieku sētām. Raksta avīzē par dabu un ģeogrāfiju, par Latvijas un ārzemju pilsētām, par dabas katastrofām un noziegumiem, ir arī dzejoļi un stāsti, statistikas ziņas, u.d.c.

Laikraksta 5. numurā 1822. gada 2. februārī ir pieminēta Ventspils – toreiz saka: Ventespils. Ļoti iespējams, šis ir pirmais mūsu pilsētas pieminējums latviešu rakstos. Tā ir īsa informācija par to, ka vēl iepriekšējā gada novembrī kāds dāņu kuģis uzņēmis un aizvedis uz Liepāju jūrā nomaldījušos 17 Sāmsalas zvejniekus,  kas nu grib tikt uz Ventespili un tad tālāk uz mājām.

Sāmsala laikrakstā pieminēta vairākkārt, īpaši tādās bargās ziemās, kad jūra tā aizsalst, ka var ar zirgiem un smagiem vezumiem uz turieni aiztapt. Tāda bijusi, piemēram, 1829./1830.  gada ziema, kad jau novembrī  “… mūsu Venta ar ledus apsegu tā apklāta tapusi, ka rādās, it kā Dievs mūsu ostu aizslēdzis…nabaga ļaudīm nav vairs, ko kurināt …var zāģēt uz Ventas ledus klučus priekš ledus pagrabiem…veci ļaudis tik bargu ziemu neatceras.” Vēl martā noris satiksme ar pajūgiem pa ledu uz Sāmsalu, zvejnieki uz ledus medī roņus, un vēl 1. maijā pie Dundagas “…savu 400 kuģu, nākdami no visām pasaules malām un gribēdami uz Rīgu tapt, ir pret Kolkas ragu sakrājušies…tas vēl nav piedzīvots, ka ap šo laiku kuģi ledus labad top kavēti uz Rīgu iet.”

Nav jau nekas labs arī siltas ziemas. Tāda bijusi 1832. gadā:  “Mēs šai ziemā, tā sakot, nekādu ragu (ragavu) ceļu neesam piedzīvojuši, caur ko ziemas darbi grūti jeb visai aizkavēti tapuši. Pate Venta brīžam pārplūda, brīžam caur jūras viļņiem izcelta, nekādu paliekamu drošību ceļa vīriem nedeva. Dažam labam zirgi iekrita, kas tikai ar mokām varēja glābti tapt. Tās nu gan bija mācības zīmes, lai cilvēki apdomīgi un ne bez prāta un acīm staigā”.

Par Ventu “Latviešu Avīzēs” rakstīts plašā rakstā par Kurzemes upēm: “…Vente jūrā ieejot Ventespils ostu taisa”. Tāpēc, saprotams, samērā daudz ir ziņu par ostu. Šajā laikā – 19. gs. otrajā, trešajā desmitgadē – ostā ienāk gadā ap 50-60 kuģu, ieved sāli, siļķes, dakstiņus, ķieģeļus, nereti arī kādas dārgas un smalkas preces. Izved no Ventspils ostas kokmateriālus, linsēklas, rudzus, miežus.

Daudz ziņu par kuģu avārijām. Piemēram, 1825. gada 6.augustā: “…pie Sārnates muižas 4. jūnijā pagalam apgāzts kuģis jūrā tapa redzēts.  Šis kuģis bija aprīļa mēnesī no mūsu ostas izgājis, 5 cilvēki bij virsū, tā viena līķis arī pie jūrmalas tapa atrasts, no tiem četriem citiem neko ne zin. Kuģis piederēja mūsu kopmaņam  (tirgotājam) Stavenhagen ( Stefenhāgena ) kungam, un bija pielādēts ar linu sēklu…”

Stefenhāgeni ir sena Ventspils vāciešu dzimta, tirgotāji, kuģu, zemes, namu un noliktavu īpašnieki, pilsētas rātskungi un domnieki.

1823. gadā tiek ziņots, ka Ventspils tirgotājiem pieder 4 kuģi.

Šajā laikā Ventspils ir vienīgā pilsēta Kurzemē, kam nav savas baznīcas. Kad 1610. gadā pie Tirgus laukuma uzceltā Sv. Annas baznīca draud jau sabrukt,  1706. gadā luterāņu draudzes baznīca iekārtota Ventspils pilī. 1827. gadā Ventspils luterāņu draudzē sāk kalpot mācītājs Frīdrihs Nikolajs Pauflers. Viņš “Latviešu Avīzēs” pateicas draudzei par sirsnīgo sagaidīšanu – baznīca bijusi jauki izpušķota, un altāris un kancele “ar jaunu dārgu samtu apģērbtas tapušas”.

Pauflera galvenā rūpe ir jaunas baznīcas uzcelšana. 1825. gadā sākas Ventas-Nemunas kanāla izveidošanas darbi. Projekta mērķis bija novirzīt pa Nemunu pārvadāto preču kustību no Mēmeles (Klaipēda) uz Ventspili. Mācītājs Pauflers laikrakstā izsaka lielas cerības, ka pēc kanāla pabeigšanas pilsēta uzplauks, palielināsies iedzīvotāju skaits, un tas savukārt veicinās jaunas baznīcas celšanu. Kanāls dažādu iemeslu dēļ paliek neizrakts, jauna baznīca top uzcelta 1835. gadā.

Par savu luterāņu draudzi mācītājs Pauflers sniedz šādas ziņas. 1832. gadā piedzimuši 179 bērni, 67 vācu draudzē, 112 latviešu draudzē. Miruši abās draudzēs kopā 119 cilvēku. 82 bērni sapotēti pret bakām.

F.N. Pauflers arī ziņo, ka pie Dievgalda bijuši 190 cilvēku no vācu draudzes, un 2890 no latviešu. Kā tas nākas, ka latviešu ir ievērojami vairāk, ja zinām, ka Ventspils šajā laikā ir vācu pilsēta – no 1167 cilvēkiem 1800. gadā latviešu ir kādi 19 %. Latvieši šajā laikā pārsvarā dzīvo ārpus pilsētas robežām, kroņa, t.i., valsts Sarkanmuižā – tagadējā Pārventā, Gāliņciemā, Ostgalā, kura apdzīvošana nu tikai ir sākusies. Tāpat pie latviešu draudzes pieder Vārves, Staldzenes, Elkšķenes, Liepenes zemnieki.  Pats Pauflers arī savos rakstos min pilsētas, tātad vācu draudzi, un lauku draudzi, latviešus.

Šajā pat rakstā mācītājs Pauflers ar nožēlu atzīmē, ka no 52 iesvētītiem latviešu jauniešiem tikai 17 prot lasīt. Arī tam ir izskaidrojums. Šajā laikā – 19. gs. sākumā pilsētā pastāv apriņķa skola, meiteņu skola, zēnu elementārskola. Diezin vai latvieši tur mācījās. Pavisam nesen pirms šī ziņojuma – 1823. gadā – pieņemts likums par mājmācību: vecākiem mājās jāiemāca bērnus lasīt. Pirmā skola Sarkanmuižā sāk darboties 1841. gadā. Pats Pauflers esot 1835. gada 26. decembrī atvēris svētdienas skolu “tādiem jaunekļiem, kuri pārējās dienās aizņemti darbā”. Tā esot bijusi pirmā šāda skola Kurzemē.

Jāpiezīmē, ka ziņas par Ventspili pārsvarā sniedzis Pauflers. Kad viņš 1838. gadā no Ventspils aiziet, ziņu skaits kļūst daudz mazāks.

Atbilde uz uzdoto jautājumu, – vai zāles augstumu var mērīt putnu suņos? –  Var arī tā! Ziņa no Zlēkām 1823. gada 30. augustā: “Uz mūsu pusi lauki šogad it labus augļus atnesuši…Šī gada zāle pa dažām pļavām 4-5 pēdas  ( ~ 120 – 150 cm ) gara bija izaugusi un tagad tāds atāls ataudzis, ka ja Forsteher suns (putnu suns) pāri asis (rēķināsim – pāris metru ) pa priekšu iet, tad to nevar vairs redzēt…” Putnu suns ir skaustā ap 60 cm augsts, tātad zāle tiešām bija brangi augusi!

©Ventspils muzejs, Stella Lindenberga