Grāmata esot cilvēka labākais draugs. Garie ziemas vakari ir īsti piemērots laiks, lai ļautos šai draudzībai. Paņemsim kādu no mūsu novadnieka, gruntīgā stāstnieka, īsprozas meistara Mārtiņa Kalndruvas (1916-1992) grāmatām un pastaigāsim pa Ventspili.

Pirmo reizi rakstnieks, dzimis Īvandē, Ventspili ierauga astoņu – desmit gadu vecumā, tātad 20. gadsimta 20. gadu vidū. Ierodas puika no Kuldīgas ar satiksmes kuģīti “Piltene”. Lūk, kādu viņš atceras Ventspils ostu:

Ventspils mani sagaidīja ar plostiem un milzīgiem iedzeltenu dēļu krāvumiem upes kreisajā krastā. No šīm grēdām pašās debesīs dūrās melni skursteņi. Pretī nāca vai visi Kurzemes meži gan pa Abavu un Ventu lejup nopludināti, gan ar mazbānīti no Dundagas, Mazirbes, Virpes un citām mežotām vietām atgādāti. Un tur kā liela mute jau atdarījās pontonu tilts, ielaizdams mūs pašā Ventspils vēderā. Rau, rau, pie pelēkajām krastmalas būvēm pāris īstu kuģu! Lūk, pats dižais celtnis! Un tur, pavei, pēc svaiņa nostāstiem pazīstamie spīķeri! (1977.)

Pieminētais mazbānītis caur Ventspils apriņķa piejūras ciemiem kursē pa vācu karavīru 1. pasaules karā uzbūvēto šaursliežu dzelzceļu. Šo mazo vilcieniņu vācu zaldāti esot saukuši par Martinu Luteru. Atceramies slaveno Lutera teicienu: te es stāvu, jo citādi nevaru! Tāpat arī mazbānītis allaž, visus šķēršļus pārvarēdams, lēni un neatlaidīgi nonāca galapunktā.

T-veida celtni osta iegādājas 1911. gadā, tas ir pirmais elektriskais ceļamkrāns Krievijas impērijas ostās, un tam ir garš mūžs – tas ostā darbojas līdz pat 1962. gadam. Kā rakstījis pats Kalndruva, ostas ceļamkrāns gadu desmitiem bija tāds pat Ventspils simbols, kā Rīgai Pēterbaznīcas tornis.

Pieminētais tilts tobrīd – ap 1925./26. gadu – gan ir gluži jauns, atklāts 1923. gada 1. oktobrī. Tilts balstās uz 14 koka kastveida pontoniem. Kuģu un plostu caurlaišanai ierīkoti 2 blakus esoši izņemami posmi. Tā kā augšpus tilta atrodas kokzāģētavas un koku novietošanas laukumi, tad tilts samērā bieži – reizes tā  160  gadā –  jāatver kuģu caurlaišanai. Tas jāizņem arī vētru reizēs un ledus iešanas laikā. 

Saglabājušies vairāki atmiņu stāsti  vēl no 1950. gadiem par to, kā ledus iešanas laikā aizpeld pontontilta daļa ar uz tā sēdošiem  dzīvnieciņiem – vistām, gaiļiem, sivēniem un vēl citiem. Tilts kalpo līdz 1963. gadam, kad atklāts tagadējais – Ventas tilts.

Pavisam cita aina ostā pavērās 20. gs. sākumā, līdz 1. pasaules karam. Tad ostā ik gadu ienāca vairāk kā 1000 kuģu, un apgrozījums ostā bija 130 miljoni rubļu. Kara  sākumā osta tika pamatīgi izpostīta, un laikā līdz nākošajam karam tā savu kapacitāti atjaunot nespēja. 

Bet šai postā bija kāds pozitīvs moments. Ventspilniekiem iepatikās bokss!

Gadsimta sākumā Kurzemē boksu vispār nepazina. Sākās karš, Ventspilī ienāca vācieši, un pēc kāda laika ostā sāka strādāt sagūstītie angļi. Es jau biju izaudzis no gana biksēm un arīdzan pieticis pie darba ostā. Varēju viņus it tuvu aplūkot – šitos inglišmeņus. O, viņi gūstā dzīvoja pavisam zaļi – ēda kā baroni, spēlēja futbolu, boksējās. Un vienudien šitie tomiji ņēma un uzdāvināja man divus pārus boksa cimdu… Pakāru smilšu maisu un pa vaļas brīžiem sitos ar to, reizēm otro cimdu pāri uzmauca  brālis…

Ar tādām atmiņām ( 1981. )  M. Kalndruvam dalījies Fricis Bikse – savulaik pazīstams Ventspils sportists, vairākkārtējs Latvijas čempions boksā smagajā svarā. 

1950. gadu beigās tiek izstrādāts Ventspils ostas rekonstrukcijas projekts, un 1960. gadus varam saukt par Ventspils ostas renesansi, īpaši pēc tam, kad 1961. gada septembrī darboties sāk Ventspils naftas pārsūknēšanas bāze. Kā šo laiku raksturojis rakstnieks:

Pirms ostu ieraudzīsi, tu to būsi jau dzirdējis. Kā vesels lauvu bars šeit rēc zemes smēlējs, dīvainiem īsiem kliedzieniem sasaucas velkoņi, diženus basa toņus debesīs sviež lielie kuģi, brīdinoši īd celtņi…Kad tu Ventspilī rīta agrumā modīsies no miega, tās būs pirmās skaņas, kas tevi sveicinās, un kā pēdējās aizvadīs uz dusu. Ja tev trauslāks miegs, tu tās dzirdēsi pat naktī. Ja tu nebūsi pārlieku nervozs un pārāk pieķēries klusumam, tad tu ar patiku un kāri iegremdēsies šīs varenās mūzikas plūsmā…( 1960.)

Ostas un pārējo eksporta uzņēmumu vērienīgā attīstība izraisa pilsētas iedzīvotāju skaita mehānisku pieaugumu. Strauji attīstās dzīvokļu celtniecība, un kādreizējās pilsētas nomalēs rodas veseli rajoni ar nekvalitatīvām daudzdzīvokļu ēkām. Vispirms 1950. gadu beigās izmainās Pārventa.

Lūk, kā M. Kalndruva aprakstījis Pārventu starpkaru laikā:

Romantiska, gaužām savdabīga šī pilsētas daļa. Kaut gan piederīga pie Ventspils, tā ir citāda. O, tā bija īpaša tauta, šie pārventnieki. Sīksti sapņotāji, taču arī diezgan dižmanīgi. Vai tad nevarēja padižoties? Viņi bija izturīgi un stipri, ar vienu kāju pilsētā, ar otru laukos stāvēdami. Vai nebija bagāti? Katrai saimei slaucams lops. Ja ne govs, tad kaza. Katrā otrā mājā ruksis kūtiņā. Dārziņos izauga bietes, kāposti un kāļi, nelielajos laukos kartupeļi, rudzi…Bija piens un gaļa, un vilna. Un bērni. Pārventa bija klusa un reizē skanīga. Kuģu basīgās balsis, lokomotīvju skaņie kliedzieni, vagonu klakstošā sagrūšanās uz kluso namiņu un dārzu fona, šķiet, divkāršojās. Taču nolikšu savu otiņu. Beigšu mēģinājumu uzgleznot seno Pārventu…(1986.)

Kāda M.Kalndruvas 1956. g.  uzrakstīta stāsta varonis saka: Es jau gribētu, lai viss paliktu kā tagad, bet cilvēkiem vajag dzīvokļus.

Un tā vairākās desmitgadēs rodas tā Ventspils, kādu zinām, par kuru rakstnieks saka: Var pabraukt – ar kājām vairs neizstaigāt Ventspili – un pabrīnīties, cik daudz namu sabūvēts, lielākoties gan vienādi kā zaldāti, kas apputējuši un sasvīduši grūtos manevros…(1977.)

Skarbāk par šo padomju laiku apbūvi vēstulē Kalndruvam izsakās spalvas māsa Dagnija Zigmonte 1984.g.: Cilvēki, kuri spēj celt tādas drausmīgas dzelzsbetona kastes, zināmā mērā paši sev izrakstījuši nabadzības apliecību.

Vairāku M. Kalndruvas stāstu darbība noris pilsētā pie jūras – Vējkrastos. Vai domāta Ventspils? Jā un nē. 1987. g. stāsts:

Vējkrasti ir solīda pilsēta. Gandrīz trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju, divi kultūras nami, ventilatoru rūpnīca, prjaņiku ceptuve, limonādes cehs, sugas suņu filiāle, jauno autoru apvienība, tautas teātris, estrādes orķestris – vārdu sakot bagātība, gan saimnieciska, gan kulturāla…

Tiešām, tāds varētu būt Ventspils raksturojums, tikai iedzīvotāju skaits Ventspilī 1980. gados ievērojami lielāks: ap 50 tūkstoši, latviešu – 43 %.

Iespējams, tāpēc M. Kalndruva, ciemodamies pie brāļa dzimtas mājās Īvandē, 1973. g. dienasgrāmatā ierakstījis:

Nemaz man negribētos braukt atpakaļ uz dūcošo, rūcošo lielu un mazu svešinieku pārpilno Bābeli.         

Pēc dažām dienām šāds ieraksts:

Vai pēc simts gadiem te vēl skanēs latviešu valoda? Pastāvot patlabanējam citu tautu ieplūdumam, Latvija gluži vienkārši tiks noslīcināta.

Vai M. Kalndruva mīlēja Ventspili? Katrā ziņā viņš nemīlēja Inženieru ielas deviņstāvu namu masīvu, kurā nodzīvoja mūža pēdējos gadu desmitus. Rakstnieku sarūgtina padomju laiku darba kvalitāte un organizācija, postaža deviņstāvu namu pagalmos. Bet tāda ir padomju ikdiena. Tāpēc šāda sarkastiska piezīme kādā 1981. g. vēstulē: Kas nu tāda pielūžņota sēta pret visu diženo padomju  izaugsmi!

Vai arī vēstulē 1983.g.: Nekārtība ir pastāvošā kārtība!

Inženieru ielas rajonu Kalndruva vēstulēs sauc arī par Manhetenu, lai gan – kas nu ir šie deviņstāvu nami pret īstiem debesskrāpjiem.

Tautā tika lietoti arī citi nosaukumi šim rajonam, piemēram – Brjanskas rajons, jo pārsvarā tur dzīvoja ne jau latvieši.

Pastāvošā padomju kārtība, kā daudzi atceramies, rezultējās ar totālu deficītu. Rakstnieka piezīmēs 1982.g.: Nevaru atgūties no šoka, ka latviešu zemē uz Lieldienām nav olu, vairs nav ne tikai sviests nopērkams, bet arīdzan apakšbikses un palagu nevar dabūt”.

Bet pilsēta jau nav vainīga. 1960. gados M. Kalndruva rakstījis:

Ja man kā senam Ventspils iedzīvotājam būtu jāpasaka, kas šeit visvairāk patīk, tad atbildētu, ilgi nedomādams – kāpu mežs, jūra un pilsētas ugunis…Taču par visu vairāk man patīk liepu alejas, kas aizstiepjas pa Ļeņina (Kuldīgas) un Kārļa Marksa (Ganību) ielām. Ielas ir garas kā domas, un ar šīm liepām reizē es augu…

Par liepām M. Kalndruva minējis  arī vēstulē D. Zigmontei 1983. g.:

Ventspilī, kura ir visneglītākā pilsēta visādā ziņā, vērts dzīvot tāpēc, ka tajā liepas zied pāris nedēļu vēlāk nekā citur.

Ventspils nekādā ziņā vairs nav visneglītākā pilsēta, un liepas drīz atkal ziedēs.

© Stella Lindenberga, Ventspils muzejs