Kā jau tas ventspilniekiem labi zināms, šodien Staldzenē, pastaigājoties gar Lošupes krastiem, kas sākas no Būšnieku ezera un ietek Baltijas jūrā, var uziet agrāko ūdensdzirnavu vietu, jo drupas no laukakmeņu mūriem vēl ir saglabājušās. Skatoties uz tiem, neviļus rodas jautājumi, kad šīs dzirnavas ir celtas, kādi bijušie to agrākie īpašnieki un kā te saimniekots?

Agrākie īpašnieki

Par to, kad Lošupes ūdensdzirnavas varētu būt celtas, liecina kāds Ventspils zonālajā valsts arhīvā saglabājies dokuments, proti, 1947.-1949. gada saimniecības uzskaites grāmata. Tajā minēts, ka kompleksā ir dzirnavas un dzīvojamā ēka, kas celtas 1820. gadā un smēde, kūts, zāģētava, pirts un pagrabs, kas celti 1927. gadā.

Senākās fotogrāfijas, kurās redzam Lošu dzirnavas, ir pastkartes, kuras datējamas ar 20. gadsimta sākumu (skat. attēlus).

Jāpiebilst, ka agrāk Staldzenes ciems visticamāk piederēja Licentes kroņa muižai (Staldzenes māju nosaukumi ir atrodami Licentes muižas revīzijas sarakstos), kas vēlāk ietilpa Sarkanmuižas pagastā, kuru 1940. gadā pārdēvēja par Ventas pagastu. Kopš 1964. gada Staldzene ir Ventspils pilsētas daļa.

Sākot ar 1922./1923. gadu, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības adrešu grāmatās sastopams ieraksts, kas vēsta, ka J. Urlovskim piederējušas dzirnavas Sarkamnuižas pagastā. Visticamāk runa ir par Lošu dzirnavām Staldzenē, ko apliecina vēlākie ieraksti šajās grāmatās. Sniegtā informācija par Urlovskim piederējušām dzirnavām ir sekojoša:  

• 1922./23. gads – “Urlowskis J., Sarkanmuižas pag.”,
• 1924. gads – “Urlovskij J., Sarkanmuižas pag., Staldzenes ciems”,
• 1926. gads –  “Urlowski J., Ventspils apr., Sarkanmuižas pag., Lošu dz.”
• 1927. gads – “Urlowski J., Ventspils apr., Sarkamnuižas pag., Lošu dz.”

Savukārt staldzenieku atmiņās saglabājies jau cita īpašnieka vārds, proti, Fricis Asaris, kurš saimniekojis nedaudz vēlāk. Viņa vārds sastopams 1935. gadā izdotajos Pagastu aprakstos, kurminēts, ka viņš ir Sarkanmuižas pagasta Staldzenes ciema Lošu ūdensdzirnavu īpašnieks.  

Tāpat 1935. gada tautas skaitīšanas dokumentos minēts, ka Sarkanmuižas pagasta Lošu dzirnavu īpašnieks ir Fricis Asaris un tur vēl dzīvo viņa sieva Marija, kā arī meita Olga un dēli Vilis un Augusts.

Savukārt Latvijas pirmās brīvvalsts laika Ventas Balss numuros, varam lasīt, ka 1936. gada 6. jūnijā Sarkanmuižas pagasta tiesa ziņo: «Staldzenes ciema Lošu dzirnavās tiks pārdota vairāksolīšanā Fricim Asarim piederoša viena jumtu skaidu ēvelēšanas mašīna, nodarbināma ar tvaika vai ūdens dzinēja spēku, novērtēta par Ls 465».

Bet Fricis Asaris pats vietējā avīzē 1940. gada 20. aprīlī ielicis šādu sludinājumu: «Lošu dzirnavās notiek malšana otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un piektdienās. Zāģēšana pirmdienās un sestdienās. Vilnas apstrādāšana maļamās dienās.»

Zīmīgi, ka Latviešu konversācijas vārdnīcas 19. sējumā, kas iznāca 1939. gadā,pie Sarkamuižas pagasta apraksta starp rūpniecības uzņēmumiem minēti tikai divi, un viens no tiem ir Lošu ūdensdzirnavas ar 4 strādniekiem un 8000 latu gada apgrozījumu. Salīdzinājumam otrs uzņēmums ir P.Dmitrijeva koku destilācijas fabrika Jaunupē, kurā arī ir 4 strādnieki, bet gada apgrozījums gan daudz lielāks – 25 450 latu.

Interesanti, ka dzirnavnieks bijis ne tikai Fricis, bet arī divi viņa brāļi. Kā 1925. gada 1. februārī ziņoja Valdības Vēstnesis, Friča brālis Vilis Asaris 1935. gada 1. janvārī Ventspilī, Egļu un Maskavas ielas stūrī atklājis savu uzņēmumu, kurā ir koku zāģētava un miltu dzirnavas. Viņa paša dzīvesvieta Ventspilī atradusies Egļu ielā 1. Savukārt par jaunāko brāli Augustu zināms, ka viņš bijis dzirnavnieks Ilūkstes apriņķa Rubenes pagasta Dunavā. No trim brāļiem vēlāk divi tikuši izsūtīti uz Sibīriju, tikai vecākais Fricis arī padomju laikā turpināja darboties Staldzenē.

Melderim deva šņabi un pīles

Savulaik Ventspils apkārtnes dzirnavas pētījis Rolands Puriņš. Viņa apkopotie materiāli glabājas Ventspils muzeja zinātniskajā arhīvā. Viņš norādījis, ka par Lošu dzirnavām viņam ziņas sniedzis Staldzenes iedzīvotājs Kārlis Novadnieks un arī citi. Piemēram, vietējie stāstījuši, ka II pasaules kara laikā (vācu laikā) melderim gājis ļoti labi. Viņš pīles un šņabi nevarējis ne noēst, ne nodzert. Šņabi un pīles melderim deva par to, ka viņš daudziem samala visu, ko tiem vajadzēja, nevis normu, kuru valsts atļāva malt.

R.Puriņš secinājis, ka Lošu ūdensdzirnavās kādreiz ir bijušas trīs ūdens ratu vietas. Lošu ūdensdzirnavas bijušas taisītas no laukakmeņiem ar kaļķa javu, bet dzīvojamā māja, kas bija tieši šo dzirnavu galā, būvēta no sarkanajiem māla ķieģeļiem. Dzirnavu īpašnieks un melderis dzīvojis šajā mājā. Dzirnavu jumts bijis klāts ar jumta skaidām.

Tāpat vietējie iedzīvotāji Puriņam stāstījuši, ka Lošu ūdensdzirnavās bija ārzemēs ražotas mašīnas. Ar ūdens spēku kūla labību, mala, bīdelēja, taisīja putraimus, zāģēja baļķus un dēļus, zāģēja jumta dēlīšus, kārsa un vērpa vilnu.

Vasarās trūcis ūdens un tad malt varēja tikai dažas stundas pa dienu. Tāpēc, lai paceltu ūdens līmeni, Būšnieku ezerā tikušas taisītas slūžas. Šo aizsprostu taisīja no laukakmeņiem un smiltīm, bez kādas hidroizolācijas, tāpēc šo aizsprostu arī izskaloja.

Rūpkombināta laiki

Spriežot pēc dokumentiem, kas glabājas Ventspils zonālajā valsts arhīvā, 1940.gadā Lošu dzirnavas visticamāk nonākušas padomju varas izveidotā Ventspils apriņķa rūpkombināta paspārnē. 1942. gada 30. augustā Rīkojuma Vēstnesī publicētajā privatizēto amatniecības uzņēmumu 8. sarakstā ir ieraksts, ka Ventspils apriņķa rūpniecības rajona objektu Lošu ūdensdzirnavas ir privatizējis Fricis Asaris. Taču 1945. gada maijā dzirnavas atkal pārņem Ventspils apriņķa rūpkombināts un Fricis Asaris kļūst par rūpkombināta štata darbinieku – sākumā par vadītāju, tad pazemināts amatā par melderi, līdz 1952. gadā, saistībā ar pensionēšanās vecuma pienākšanu, atbrīvots no darba un divu nedēļu termiņā izlikts no dzīvokļa, jo dzīvojamā māja kopā ar ūdensdzirnavām nu ir rūpkombināta īpašumā.

Pēdējās ziņas par dzirnavām dokumentos atrodamas 1960. gadā. Šajā laikā rūpkombinātu pārveido par Ventspils mehānisko rūpnīcu (vēlāk pārdēvētu par Ventspils ventilatoru rūpnīcu) un dzirnavu, nu jau kā Lošu vilnas pārstrādes ceha, inventāru pārņem jaunizveidotā rūpnīca. Interesants ir inventāra uzskaitījums – ūdens turbīnas Francis, vatmašīnas Richard Hartman un Mozes Halpern, dinamo Siemens.

***

Par sadarbību raksta tapšanā pateicamies Ventspils zonālā valsts arhīva ekspertei Ingai Upacierei un Ziedonim Kraulim, kā arī aicinām ikvienu papildināt stāstu par Staldzenes Lošu dzirnavām, ja jums ir saglabājušās fotogrāfijas vai ir zināma kāda cita informācija par tām.

@Ventspils muzejs, Līga Gabrāne