Tuvojoties rakstnieka Herberta Dorbes dzimšanas dienai, 15.februārim (1894), vērts atcerēties rakstnieka daudzpusību, arī veidojot savu piemājas dārzu, kurā rakstnieka stādītie koki nu jau pārdzīvojuši savu dārznieku.

1960.gadā rakstnieks Herberts Dorbe ar dzīvesbiedri Valiju sāk dzīvot ģimenes mājā Ventspilī Ērgļu ielā 1, vienlaikus veidojot arī savu piemājas dārzu. Par puķu stādījumiem rūpējās rakstnieka kundze, bet kokus, no kuriem daudzi joprojām aug Dorbes muzeja dārzā, atveda pats rakstnieks Herberts Dorbe. Par dažādo koku nokļūšanu līdz dārzam  Herberts Dorbe aprakstījis grāmatā “Savu bēniņu direktors” (1984). Šobrīd muzeja dārzā aug purva un āra bērzs, kastanis, nokarenā goba, Sibīrijas ciedrs, no liepiņām veidots dzīvžogs. Šai reizē tuvāk iepazīsimies ar nokareno gobu, kas atceļojusi no “tuvākiem kaimiņiem”- pilsētas dārzniecības. ”(…) Secināju, ka šīs gobas kuplina dārzniecības kasi, tāpēc izteicu vēlēšanos kantorī iegūt atlikušo eksemplāru. Lūdzu, man atbildēja, un tā tiku par šī koka saimnieku. Un mūsu dārzs nu kļūs par vienu košumu bagātāks. Radās jautājums, kur to iedēstīt?  Mūsu mājas atklātās verandas priekšā sētas pusē atradās brīvs laukums. Pēc mājas uzcelšanas mēs tur ierīkojām kartupeļu lauciņu, bet tad nolēmām: cilvēks taču nedzīvo vienīgi no kartupeļiem, bet arī no skaistuma savā ikdienas ritumā.  Pēc tam šo lauciņu pārvērtām par zālāju, ko no četrām pusēm ierobežo celiņš gar verandu, četri metri garš ļoti zems liepiņu dzīvžogs, žogs gar kaimiņu gruntsgabalu un Talsu skaistule, ir tāda bumbieru šķirne. Šī laukuma vidū bija īstā vieta gobai (…).

Goba ar savu plato un nokareno zaru vainagu kā cāļu māte ar spārniem nosedza visu laukumu, ieskaitot miniatūru ūdens baseiniņu ar akmens krāvumu un papardes puduri pie tā; piezīmējams, ka šī paparde nākusi no Dundagas Slīteriem. Tagad nu mūsu dārzā ir trīs gobu šķirnes: parastā, piramidālā un šī platzare, ko sauc par sēru gobu.  Zem gobas cekula vasaras karstumā rodams tīkams pavēnis, kur ērti novietojami dārza krēsli. Un visu to dod šis īpatnais koks, kas  savos piecpadsmit mūža gados sasniedzis pusotra metra augstumu, un droši var sacīt, ka tas nekļūs ne par mata tiesu garāks nākošajos un pēcnākošajos piecpadsmit gados.”

Nokarenā goba ir viens no tiem kokiem, kuru muzejpedagoģiskajā programmā par Dorbes muzeja dārza kokiem, skolēni uzmēra, aplūko tā īpatnējos zarus vijumus un  uzklausa tā stāstu. Kamēr dārza koki guļ, ir īstais brīdi atcerēties tā stādītāju.