“Tas laiciņš nav vairs tālu, draugs,

  Viņš tuvojas arvienu,

  Kad pienākums mūs atkal sauks

  Pie urnām kādu dienu.”

(Pauls Robinsons, Vēlēšanām tuvojoties, “Ventas Balss” 1931.g. Nr. 68 )

Lai gan dzejolis rakstīts 4. Saeimas vēlēšanu sakarā, arī pašvaldību vēlēšanās nobalsot ir katra pienākums. Pašvaldību vēlēšanas izraisījušas lielu sabiedrības interesi un kaislības visos laikos. Kā tās noritēja 20.gs. 20.-30.tajos gados?

Pirmās Ventspils pašvaldības vēlēšanas pēc Latvijas valsts dibināšanas notika 1919. gada 26. un 27. janvārī.

Pilsētas domē bija jāievēl 60 domniekus. Vēlēšanās piedalījās pieci kandidātu saraksti: “Nacionāldemokrātu”, “Sociāldemokrātu”, “Zvejnieku”,  “Vācu vēlētāju” un “Žīdu (partijām saglabāti tā laika nosaukumi, red.) vēlētāju” listes.

Visvairāk balsu – 22 – ieguva sociāldemokrāti. Labējais nacionāldemokrātu saraksts dabū 16, vācieši – 11, ebreju kandidātu saraksts – 7, un zvejnieki – 4 vietas pilsētas domē. Par pilsētas galvu ievēlē Jāni Turausku (1865 – 1940) – privātās tirdzniecības skolas (tag. tehnikums) dibinātāju, sabiedrisko un kultūras darbinieku.

Šī pilsētas dome darbu īsti pat neuzsāka, jo 1919.gada 30. janvārī Ventspilī nodibinās padomju vara, tad seko vēl citas jukas līdz pat 1919. gada 25. jūlijam, kad Ventspils ostā ienāk angļu karakuģis ar Latvijas armijas karavīriem. 

Kā redzams, šo vēlēšanu rezultāts labi raksturo gan pilsētas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, gan viņu politisko noskaņojumu, kā arī ekonomisko situāciju un bezdarba līmeni pilsētā. To var sacīt par visām piecām pašvaldību vēlēšanām, kuras notikušas līdz premjerministra K. Ulmaņa  valsts apvērsumam 1934. gada 15. maijā.

Nākošās pašvaldības vēlēšanas notika 1921. gada 13. martā.

Tajās piedalījās tie paši jau nosauktie politiskie spēki. Balsoja 69 % pilsētnieku. Pārliecinoša uzvara sociāldemokrātiem, par kuriem nodoti 48 % balsu. Arī par pilsētas galvu ievēlēja Robertu  Dzeltiņu (1879 – 1947) – sociāldemokrātu, izglītības un saimniecisko darbinieku.

1923. gada vēlēšanās Ventspilī jāievēlē 30 domniekus.

Domi vēlē vairs ne uz diviem, bet uz trim gadiem. Kandidātu sarakstu skaits pieaudzis līdz astoņiem. Par labējiem var uzskatīt četrus: “Zvejniekus”, “Demokrātisko centru”, “Saimnieciski – kulturālos darbiniekus” un “Tirgotājus – rūpniekus”. Sarakstus veido pilsētas nelielo rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu īpašnieki, valsts un pašvaldības iestāžu darbinieki, namīpašnieki un zvejas laivu īpašnieki.

Kreisi noskaņotā sabiedrības daļa apvienojusies vienā – Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kandidātu sarakstā. Tas pārstāv visdažādākos sociālos slāņus – skolotājus, ārstus, amatniekus, veikalu kalpotājus, uzņēmējus pakalpojumu jomā, piemēram, ormaņus, frizierus  utml.

Nacionālo minoritāšu intereses pārstāvēja Vācu vēlētāju saraksts un divi ebreju kandidātu saraksti – viens pilsonisks un otrs – kreiss.

Šajās vēlēšanās uzvar sociāldemokrāti, iegūstot 13 domnieku vietas no trīsdesmit. Sociāldemokrātiem pievienojās kreiso ebreju ievēlētais kandidāts. Rezultātā Ventspils domē labējiem 16 balsis, kreisajiem – 14.

Par pilsētas galvu atkārtoti ievēl Robertu Dzeltiņu. Taču drīz notiek izmaiņas likumdošanā, un Dzeltiņš vēlēto amatu domē nevar apvienot ar darbu valsts dienestā (arodu skolā). Dzeltiņš izvēlas pedagoģiju, un viņa vietā tiek ievēlēts inženieris Kārlis  Krievs (1886 – 1942) no Demokrātiskā centra saraksta. Kad K. Krievs 1925.gadā tiek ievēlēts Saeimā un kļūst par satiksmes ministru, viņa vietā (no tā paša saraksta) par pilsētas galvu top Fricis Kārkliņš (1879 – 1941) – sabiedriskais darbinieks, namīpašnieks un uzņēmējs.

1926. gadā vēlēšanās kandidātu sarakstu skaits ir jau 13.

Labējās aprindas izveidojušas septiņus sarakstus: “Ventspils īrnieku biedrību,“ ”Zvejniekus”,  Ventspils demokrātiskos pilsoņus”, ”Baptistus”, “Namsaimnieku – Zemnieku savienību”, “Braucēju arteli” un “Bezpartejisko partiju”. Kreisie piedalās ar diviem sarakstiem – “Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju” un “Sociāldemokrātu mazinieku” sarakstu. Nacionālās minoritātes grupējušās ap – “Vācu vēlētāju”, “Žīdu demokrātisko” bloku un “Žīdu lielpilsoņu” sarakstu. Jauns politisks grupējums, kas ātri iegūst ievērojamu ietekmi pilsētas domē, ir Ventspils arodu biedrības saraksts. Uzvaru vēlēšanās ceturto reizi ieguva sociāldemokrāti – 10 vietas. Arodbiedrību sarakstam – 3 vietas. Kopumā par kreisajiem sarakstiem nodotas 48,5 % balsis. Labais un kreisais spārns pēc šīm vēlēšanām iegūst vienādu spēku samēru: 15 : 15. Sadarbība gan bijusi visai grūta – piemēram, pilsētas valdi ievēl tikai ceturtajā balsošanas reizē. Par pilsētas galvu atkārtoti kļūst Fr. Kārkliņš.

Īsumā par Ventspils kreiso organizāciju darbību, –  sociāldemokrātiskās kustības sākums Ventspilī saistāms ar 19. gs. beigām, lielajām Krievijas impērijas uzsāktajām pārbūvēm ostā, kurās strādāja daudznacionāla tehniskā inteliģence, strādnieki, tostarp kvalificēti,  lielā skaitā arī latvieši no Ventspils un pārējās Kurzemes pagastiem. Eiropā populārā sociālisma idejas rada lielu atsaucību latviešos. 1902. gadā nodibināta Ventspils sociāldemokrātu organizācija “Cīņa”. Sociāldemokrātiskajai partijai ir liels atbalsts starpkaru Latvijā ne vien Ventspilī –  arī visās pašvaldību vēlēšanās lielākajās Latvijas pilsētās uzvar sociāldemokrāti.

Ventspils kreisā arodbiedrība dibināta 1921. gadā kā Rīgas transportstrādnieku arodu savienības Ventspils nodaļa. Tā apvienoja ap 2500 strādnieku. Biedru pieplūdumu veicināja arī tas, ka, sākot ar 1922. gadu, Ventspils ostā sāk ienākt  Padomju Savienības eksports un imports. Padomju tirdzniecības organizācijas nodarbināja tikai arodbiedrības biedrus un maksāja par kravu apstrādi daudz augstākas cenas nekā Latvijas uzņēmēji. Latvijas kreiso strādnieku arodbiedrību darbība noritēja nelegālās Latvijas komunistiskās partijas vadībā. Darbs kreisajās arodbiedrībās bija veids, kā nelegālā komunistu partija varēja izvērst darbību Latvijā.

1929. gada pašvaldību vēlēšanās pilsētnieku izvēle atkal nosliecās kreiso spēku atbalstam. Uz 30 domnieku vietām kandidēja 251 cilvēks – tātad 8 kandidāti uz vienu domnieka vietu. Kā vienmēr konsekvents un stabils bija Vācu vēlētāju saraksts. Ebreji izvirzīja 3 sarakstus: “Apvienoto žīdu demokrātisko sarakstu” un kreisi orientētos –  “Žīdu progresīvo bloku” un “Žīdu amatniekus un sīktirgotājus”. Piedalās divi kreisi orientētie latviešu saraksti – sociāldemokrāti un arodnieki, un septiņi pilsoniskie saraksti: “Kristīgo darbaļaužu savienība”, “Namnieku, tirgotāju un amatnieku – rūpnieku”, “Apvienoto pilsoņu”, “Kara invalīdu”, “Sabiedrisko darbinieku”,  “Nomaļnieku” un “Zvejnieku”.

Šoreiz sociāldemokrāti cieš lielus zaudējumus un iegūst tikai četras vietas domē. Toties plaši tiek atbalstīts arodbiedrību saraksts, iegūstot deviņas vietas. Kreisajiem pievienojas trīs ebreju sarakstu iegūtas balsis, un rezultātā spēku samērs palicis iepriekšējais – 15 : 15.

Kreiso spēku stabilie panākumi saistāmi ar pilsētas grūto saimniecisko situāciju pēckara apstākļos un lielo bezdarbu. Galvenās pilsētnieku darba iespējas saistītas ar ostu un desmit pilsētas zāģētavām, šo darbu ietekmē arī sezonalitāte. Strādnieku neapmierinātība izpaužas plašos un ilgstošos streikos 1926. un 1929. gadā. 1929. gada rudenī sākas arī vispasaules ekonomiskā krīze.

1929. gadā ievēlētā pašvaldība nenostrādāja visu pilnvaru laiku, jo pēc jaunā pilsētu likuma pieņemšanas – 1930. gadā kārtējās pašvaldību vēlēšanas tika noteiktas 1931. gada martā. Pilsētu domes vēlēja nu jau uz četriem gadiem. Ventspilī domnieku skaits palielinājās no 30 uz 40.

1931. gada pašvaldību vēlēšanas ir pēdējās Latvijā starpkaru periodā.

Uz tām pieteikušies 395 kandidāti no 19 sarakstiem. Šeit daži – tie, kuru nosaukumi raksturo gan šo apvienību mērķus, gan no iepriekšējām pašvaldībām nesagaidīto: “Apvienotais agrāko naudas noguldītāju, karā izpostīto, apbūviešu un amatnieku saraksts”, “Gāliņu, Žāžu, Kurpnieku ciemu kandidātu saraksts”, “Pārventas iedzīvotāju saraksts”.

Kreisie saraksti – sociāldemokrāti, “Žīdu darbaļaužu saraksts”, “Apvienotais strādnieku un brīvības cīnītāju saraksts”, “Kreisās strādniecības saraksts” (tas apvieno 1929. gadā slēgtās kreisās arodbiedrības kandidātus).

Atkal jau stabils un vienots ir Vācu vēlētāju saraksts. Šoreiz spēku samērs izveidojies kreisajiem nelabvēlīgs: 23 : 17 par labējiem sarakstiem. Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, ka 1929. gadā sākusies vispasaules ekonomiskā krīze, kas lielā mērā samazināja kokrūpniecības apjomu,  un bezdarbs bija ļoti smags – 1931. gada ziemā bez darba ir katrs 9. darbaspējīgais ventspilnieks.

Tam ir vairāki izskaidrojumi. Tā, piemēram,  neilgi pirms vēlēšanām atklājušās nelikumības, līdzekļu piesavināšanās  un neefektīga saimniekošana pilsētas Slimo kasē, kas vairākus gadus bija kreiso pārvaldībā. Rezultātā Slimo kase bija spiesta ierobežot slimību pabalstus un apmaksāto  medicīnas pakalpojumu skaitu strādniekiem un viņu ģimeņu locekļiem. Tāpat visiem bija skaidrs, ka kokrūpniecības apjoma samazināšanos ietekmēja Padomju Savienības piekoptā dempinga politika.

Par pilsētas galvu ievēl Ādolfu Stūri (1891 – 1942) – uzņēmēju un namīpašnieku 4. Saeimā  Pēc viņa ievēlēšanas par pilsētas galvu kļūst Ādolfs Sniķeris (1893 – 1964) – Ventspils valsts vidusskolas skolotājs.

Arī šī pašvaldība nenostrādāja savu pilnvaru laiku. Pēc valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā pašvaldību darbība tika apstādināta, vēlētie pilsētu valžu locekļi atstādināti, un viņu vietā ieceltas attiecīgās amatpersonas.

©Ventspils muzejs, Stella Lindenberga