Savdabīgais mūzikas instruments – vargāns, ko spēlē, atbalstot pret zobiem un pieturot ar vienu roku, bet ar otras rokas rādītājpirkstu raujot vargāna dzelzs mēlīti aiz atliektās “ūsiņas”, – mūsdienu cilvēkam saistās ar Tālajiem Austrumiem, ar Mongoliju, Kazahiju, Tatarstānu, Uzbekiju. Daļa taisnības tajā arī ir – senākais zināmais vargāns, kas datējams ar 3.-1. gs. pr. Kr., tiešām atrasts Mongolijas teritorijā. Tomēr šim savdabīgajam instrumentam ir arī ilgstoša un cienījama vēsture Eiropā. Šeit tas parādās mūsu ēras otrās tūkstošgades sākumā un iekaro stabilu un cienījamu vietu viduslaiku mūzikā, saglabājot popularitāti arī vēlāk, pat līdz 18. gs. Vargāns atrasts arī Livonijas ordeņa pils atjaunošanas darbu laikā torņa otrajā stāvā. Tādējādi tas uzskatāms par senāko zināmo mūzikas instrumentu Ventspilī, Ventspils muzikālās dzīves pirmo liecību.

Ventspils vargānu veido pakavveida bronzas rāmis, kuram pa vidu bijusi iestiprināta plāna, elastīga tērauda mēlīte, kuras brīvais gals bijis atliekts un veidojis tā saukto “ūsiņu”. Diemžēl mēlīte nav saglabājusies – iespējams, tā korodējusi (sarūsējusi) un izzudusi, iespējams, nolūzusi jau senatnē. Ap 45 mm garais bronzas vargāns pieder nelielajiem vargāniem un ir tipisks Rietumeiropas viduslaiku vargānu pārstāvis. Līdzīgi viduslaiku vargāni atrasti gan vācu zemēs, gan Skandināvijā, gan Krievijā un Latvijas tuvākajās kaimiņu zemēs – Lietuvā un Igaunijā. Dažādas formas vargāni atrasti arī citās Latvijas viduslaiku pilīs – Vecdolē, Valmierā, Cēsīs, Turaidā un Alūksnē, arī Rīgas viduslaiku arheoloģiskajā materiālā un citur. To pamatdaļa – pakavveida rāmis – darināta gan no bronzas, gan arī no dzelzs. Ventspils vargāns datējams ar 16.-17. gs.

Spēlējot vargānu, skaņas veidošanā piedalās mēle, mutes dobums, rīkle, plaušas un pat vēders. Spēlētājam, mainot mutes dobuma tilpumu, ir iespējams panākt atsevišķus virstoņus. Prasmīgs spēlētājs var izspēlēt pat diezgan sarežģītas melodijas. Par to, ka vargāns nav bijis tikai “vienkāršo ļaužu” muzicēšanas rīks, liecina arī tas, ka vēl 1765. gadā austriešu komponists Johanns Georgs Albrehtsbergers sacerējis septiņus koncertus stīgu instrumentiem un vargānam.

Vargāns bijis pazīstams ne tikai Baltijas vāciski runājošajam augšslānim, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Vietējo meistaru darinājumi ir plaši pārstāvēti igauņu etnogrāfiskajā materiālā, bet Latvijā, saskaņā ar komponista un folklorista Andreja Jurjāna sniegtajām ziņām, 19. gs. beigās vargānus pratis izgatavot kāds Alsviķu kalējs. Tāpat saglabājusies informācija, ka vargānu pratuši spēlēt un izgatavot arī citos Vidzemes pagastos, bet Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūta ekspedīcija Neretā vēl 1952. gadā sastapuši labu vargāna spēles pratēju Pēteri Kadžuli. Tiesa, 19. gs. etnogrāfiskajos pierakstos biežāk fiksēts, ka vargānu jeb vargas spēlējuši čigāni. Vargas ir vēl viens šī mūzikas instrumenta latviskais nosaukums līdzās retāk sastopamajiem – duceklis, zoba, bet 19.gs. sākumā tas rakstītajos tekstos nodēvēts arī par “zobu spēli”.

Livonijas ordeņa pilī atrasto “zobu spēli” iespējams aplūkot pils torņa otrajā stāvā, telpā, kur tā atrasta. Lai bojātā senā instrumenta konstrukcija būtu labāk saprotama, līdzās oriģinālam novietots mūsdienu vargāns. Tiesa, tas nav darināts Eiropā. Vargāns mūsdienās tomēr saistās ar tālzemju eksotiku, nevis Eiropu. Taču mazliet piepūlot fantāziju, iespējams iedomāties, kā tumšās un drēgnās rudens (vai pavasara) novakarēs šeit, pils komtura dzīvojamās telpās, pils un novada (komturejas) vadītājs īsinājis laiku, izvilinot no vargāna dažādas vienkāršas melodijas.

Rakstā izmantoti V.Muktupāvela promocijas darbā “Latviešu mūzikas instrumenta sistemātika” (1999) sniegtā informācija

©Ventspils muzejs, Armands Vijups