18.gadsimta beigas bija lielu politisku pārmaiņu laiks: bijusī Kuzemes un Zemgales hercogiste 1795.gadā kā pēdējā tagadējās Latvijas teritorijas daļa nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Drīz vien būtiskas pārmaiņas piedzīvoja arī Ventspils pils. 1825.gadā tā iekļuva Kurzemes guberņas valdes interešu lokā un pils telpās tika nolemts ierīkot cietumu, Ventspils pilskunga (hauptmaņa) tiesas telpas un dzīvokli. 1827.gadā pils pārbūve bija beigusies – otrajā stāvā tika ierīkots pilskunga dzīvoklis ar sešām istabām, priekšnamu, virtuvi un citām saimniecības telpām, kā arī savu darbību uzsāka pilskunga tiesa. Pils trešajā stāvā, Dienvidu  un Rietumu korpusā tika ierīkots cietums ar četrām kamerām – prastļaužiem– vīriešiem un sievietēm, atsevišķa kamera – kriminālnoziedzniekiem un īpaša kamera bija paredzēta arī sabiedrības labākajai daļai – pilsoņiem. Sardzes telpa, lazarete un pils uzrauga dzīvoklis atradās pils pirmajā stāvā.

Vecās pils telpas bija noskatījis arī Ventspils pilsētā izvietotā garnizona priekšnieks, kurš šeit vēlējās ierīkot pareizticīgo baznīcu, jo dievnama un līdz ar to arī dievbijības trūkums bija iedragājis zaldātu disciplīnu. Tas bija nopietns arguments. 1845.gadā pils otrajā stāvā tika iesvētīta pareizticīgo baznīca. Ar laiku pie baznīcas sāka darboties draudzes skola.

Ventspils viduslaiku pils bija kļuvusi par multifunkcionālu iestādi, kurā viens otram blakus mita noziedznieki, tiesu vara, baznīcēni un draudzes skolas skolēni.

19.gadsimta vidū cietuma vajadzībām sētā tika uzceltas divas vienstāva ēkas. Vienā atradās izmeklēšanas cietums ar vieninieku kamerām, bet otrā virtuve, mazgājamā telpa arestantiem, satikšanās telpa un uzrauga dzīvoklis.

Pirmās ziņas par ieslodzītajiem ir no 1859.gada, kad par nepakļaušanos muižnieka varai tika apcietināti Dundagas muižas zemnieki. Šajā laikā Ventspils cietumā bija vietas 45 ieslodzītajiem. Uz katru arestantu bija ierēķināta 2 kvadrātmetru platība. Kriminālieslodzīto kamera bija paredzēta 11 personām, vīriešu kamera – arī 11, bet  sieviešu – 13, lazaretē vieta – 5 slimniekiem. Viennīcu ēkā atradās 5 kameras. Kamerām bija krāsns apkure. Uzraugu pienākums bija sekot, lai kamerās temperatūra nebūtu zemāka par +12℃. Lampām telpās bija jādeg visu nakti. Arestanti, kas cietumā uzturējās vien dažas dienas, varēja nēsāt savas drēbes, bet pārējiem bija jāvelk svītrainās kroņa drānas. Visu ieslodzīto apģērbu un  apavus darināja Jelgavas cietuma darbnīcā.

Cietuma slimnīcā jeb lazaretē bija vieta tikai pieciem sasirgušajiem. Bieži vien visa gada laikā tur ārstējās labi ja daži ieslodzītie. 20.gadsimta sākumā līdz ar ieslodzīto skaita pieaugumu, palielinājās ar cietuma slimnīcas noslodze.

Pēc politieslodzītā A.Feldmaņa atmiņām: “… mani ieveda kādā no lielā korpusa kopkamerām, kur bija ap 10 iemītnieku. Tikai pēc kāda brītiņa, pēc sarunām, nojautu, ka atrodos cietuma “slimnīcā”. No pārējām kopkamerām slimnīca atšķīrās ar to, ka te lāvas bija nolaistas augu dienu un varēja uz tām sēdēt un gulēt, turklāt bija vēl daži koka ķeblīši nepiestiprināti pie grīdas.”

Sieviešu kamerā ieslodzītās bieži vien atradās kopā ar saviem mazgadīgajiem bērniem, kuri tāpat tika uzturēti par valsts naudu. Sievietes parasti Ventspils cietumā neuzturējās ilgu laiku. Ja kādai bija piespriests ilgāks cietumsods, tad viņa tika pārvesta uz Jelgavas cietumu. Pie Jelgavas cietuma darbojās patversme, kur skolotāja ieslodzīto bērniem mācīja lasīt un rakstītprasmi.

Ventspils cietuma ieslodzīto vidū bija arī mazgadīgie (13-16 gadus veci) noziedznieki, kuri tika turēti kopā ar pieaugušajiem. 1911.gadā viņiem tika ierīkota atsevisķa kamera.

Ik dienas arestantus 10-15 cilvēku grupā veda uz pastaigu. Pagalms pastaigām atradās pils priekšā un ar dēļu žogu bija norobežots no tuvāk Jāņa ielai esošā administratīvā pagalma, kas nebija apsargāts. Pastaigu laikā bieži vien notika bēgšanas mēģinājumi. Kaut arī žogs neskaitāmas reizes tika paaugstināts, bēgšanas mēģinājumi samazinājās tikai 1913.gadā, kad tika uzcelts 4,3m augstais mūra žogs.

Bez arestantu pastaigu un administratīvā pagalma, cietumam pils otrā pusē atradās vēl trešais pagalms ar sakņu dārzu, kuram bija ne tikai saimnieciska nozīme, bet tas kalpoja arī kā tajā laikā tik populārais arestantu pāraudzināšanas līdzeklis ar darba terapiju.

Vēl visu 18.gadsimtu un 19.gadsimta pirmajā pusē Krievijas impērijas ieslodzījuma vietās valdīja haoss, vadības visatļautība un vardarbība. Visu 19.gadsimtu ar dažādu biedrību, komiteju un reformu palīdzību centās ieviest kārtību soda izciešanas sistēmā. Tika izstrādāta un ieviesta pilnīgi jauna sodu izciešanas politika – vardarbība un izolēšana no sabiedrības tika aizstāta ar darba terapiju. Ar darbu un labu uzvedību varēja atvieglot savu dzīvi ieslodzījumā.

Ventspils cietuma pagrabā darbojās kalēju – atslēdznieku darbnīca, bija izveidotas arī nelielas kurpnieku, galdnieku un šūšanas darbnīcas. Ieslodzītie strādāja krāsotāju, akmeņkaļu, virpotāju, mūrnieku darbus, neskaitot ikdienas cietuma uzkopšanas darbus, darbu virtuvē vai sakņu dārzā. Ja kādā ieslodzījuma vietā trūka kāds meistars, tad to pārveda no cita cietuma.

Tā, piemēram, cerot uz labākiem dzīves apstākļiem, ieslodzītie nereti sniedza nepatiesas ziņas par sevi. Arestants Volkovs 1913.g. uzdevās par namdari, viņu nosūtīja uz Tukuma cietumu celt šķūni, bet, kad izrādījās, ka viņš to neprot, nācās sūtīt atpakaļ uz Ventspils cietumu.

Ieslodzītie tika norīkoti darbam arī privātajās saimniecībās. Piemēram, 1913.gadā no  marta līdz oktobrim Vārves kūdras purvos strādāja 50 ieslodzītie.

Pāraudzināšanas nolūkos īpaša uzmanība tika pievērsta tikumiski reliģiskai audzināšanai. Baznīca uzturēja un rūpējās par cietuma bibliotēku un arestantu apmācību. Cik tas viss bija iedarbīgi? Grūti spriest. Ventspils cietums atradās pārāk publiskā un neaizsargātā vietā, tādēļ bēgšanas mēģinājumi bija bieža parādība. Sazināties ar ārpasauli varēja ne tikai pa svētkiem, kad vienu stundu varēja tikties ar tuviniekiem tikšanās telpā, bet ziņas un vēstulītes aktīvi nogādāja gan cietuma uzraugi, gan tās viegli varēja pārmest pāri cietuma mūriem blakus esošajā īpašumā. Nebija retums, kad paši uzraugi palīdzēja ieslodzītajiem izbēgt. Arī cietuma vadība bieži izcēlās ar vienaldzību un paviršību pret saviem darba pienākumiem.  Nereti Kurzemes gubernators saņēma sūdzības par nekārtībām cietumā – krāsnis netiekot kurinātas, visur valda netīrība un ieslodzītie pa vakariem allaž piedzērušies.

Liecības par aizgājušajiem ieslodzījuma laikiem vēl šodien saskatāmas agrāko kameru sienās –  labi saglabājušies gan gada skaitļi, gan dažādi uzraksti un zīmējumi. Agrākajās ieslodzīto kamerās tagad strādā muzeja speciālisti un glabājas krājuma priekšmeti.

Ēkā, pils pagalmā, kurā agrāk atradās cietuma vieninieku kameras, tagad muzeja apmeklētājiem iekārtota cietuma ekspozīcija „Kroņa maizē”(apskatāma no 1.maija līdz 31.oktobrim).

©Ventspils muzejs, Māra Dāvida