Lai popularizētu Latvijas lībiskās saknes un lībiešu mantojumu latviešu valodā, Latvijas kultūrtelpā un ainavā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru izsludina 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu. Arī Ventspils muzejs iesaistās Lībiešu mantojuma apzināšanā un piedāvā doties “ekskursijās” uz Lībiešu krasta zvejniekciemiem. Šoreiz uz Sīkragu!

Sīkrags – Sīkrõg

Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā joprojām kursē Mazbānītis, kas agrākos laikos bija nozīmīgs satiksmes līdzeklis lībiešu zvejniekciemu ļaudīm. Šoreiz dosimies uz Sīkragu.

Šī ciema jauniešiem Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Mazbānītis kalpojis arī izklaidei:

“Jaunajiem sīkradzniekiem bija tradīcija katru svētdienas vakaru salasīties un kopā iet uz staciju. Stacija bija starp Sīkragu un Jaunciemu, pusceļā. Tur sagaidīja vilcienu, sasveicinājās ar konduktoru Dzelzīti. Visi iekāpa vilcienā, brauca līdz ciemam, tad vilciens piebremzēja, visi izkāpa. Gāja uz Jaunklāva kalnu, tālāk uz Koiju kalnu. (..) Pēc tam devās uz jūrmalu, tur dziedāja un gāja rotaļās Div par maz, trīs par daudz, Pēdējais pāris šķiras. Bieži dziedāja Zilo lakatiņu,” raksta Baiba Šuvcāne, kura apkopojusi sīkradznieku Viļņa Priedes, Zigrīdas Priedes, Astrīdas Emerbergas, Aijas Kreiceres un Harija Priedīša atmiņas. Ciemā bijuši divi veikali un pasts. Ar mazbānīti vestas preces un pasta sūtījumi. Puikas parasti līdzējuši pastu atnest.

Cūka vai sīga?

Ciema nosaukums Sigkeragke dokumentos minēts jau 1387. gadā, bet latviskais variants Sīkrags sastopams Irbes-Ģipkas draudzes baznīcu grāmatu ierakstos, kas saglabājušies no 1741. gada. Vietvārda izcelsmei nav vienota izskaidrojuma. Lībieši ciemu sauc par Sīkrõg. Lībiešu valodas kopējs Pēteris Dambergs pieļāvis, ka vārda izcelsme saistīta ar lībiešu valodas salikteni “sigāriek” (cūku ceļš). Savukārt valodnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins skaidrojis, ka nosaukums Sīkrags ir saliktenis no latviešu valodas vārdiem “sīks” un “rags”. Savukārt somu valodnieks Valentīns Kiparskis apšaubījis šo versiju, pamatojot ar to, ka Sīkraga tuvumā nav zemesraga. Viņš vedinājis domāt par to, ka salikteņa pirmā daļa varētu būt cēlusies no lībiešu valodas vārda “sīg”, kas nozīmē “sīga”. Interesanti, ka šīs zivs nosaukums līdzīgi skan gan lībiski un latviski, gan igauniski un somiski.

Zināms, ka 16. gadsimta otrajā pusē Sīkragā bijušas 18 sētas, no kuru nosaukumiem divi sastopami vēl šodien – tās ir Koiju un Lorumu mājas. Savukārt 1826. gadā Sīkragā bijušas 10 sētas ar 170 iedzīvotājiem. Ciema pamatveidols ar vecsaimniecībām Ķeļķi, Koijas, Pentes, Santi, Brikši ir saglabājies līdz mūsdienām.

1983. gadā Sīkraga centrālā apbūve tika iekļauta Latvijas PSR nozīmes arhitektūras un pilsētbūvniecības pieminekļu sarakstā, bet kopš 1998. gada tas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.

Daļa jaunsaimniecību Latvijas brīvvalsts laikā izveidojās no ciema centra uz Mazirbes pusi un tautas mutē ieguva nosaukumu Sesku ciems. 1939. gada lauksaimnieciskās skaitīšanas dati liecina, ka Sīkragā bija 46 saimniecības.

Nozīmīga sīkosta

17. gadsimtā Sīkrags ietilpa Dundagas muižnieku fon Maideļu īpašumā. Te izveidojās viena no nozīmīgākajā sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē. 17. gadsimta beigās Sīkragā bijušas lielas preču noliktavas un viesnīca jūrniekiem. Ciemā dzīvojuši arī daudzi amatnieki. Pēc ļaužu nostāstiem, noliktavas atradušās ciema dienvidrietumu daļā aiz kāpām pie strauta, ko lībieši saukuši par Kēņigtarā ūrga (Ķēniņa lauku strauts).

Taču 18. gadsimta sākumā līdz ar zviedru ienākšanu Kurzemē sīkostas pamazām panīka, arī Sīkrags. Pēc tam ostu izmantoja tikai zvejnieku vajadzībām.

20. gadsimta 20. un 30. gados Sīkrags bija viens no rosīgākajiem zvejniekciemiem. 1932. gada 12. janvārī Ventas Balss rakstīja, ka Sīkragā un Jaunciemā pavisam ir 60 zvejnieki.

Pozitīvs pavērsiens zvejnieku dzīves apstākļu uzlabošanā notika 1936. gadā, kad tika nodibināts Kolkas rajona zvejnieku kooperatīvs, kura centrālā valde bija Kolkā, bet nodaļas – visos Ziemeļkurzemes jūrmalciemos, arī Sīkragā. Šajā laikā Sīkragā uzcēla jaunu zivju sālīšanas cehu, pie mola uzbūvēja īpašu platformu, kur piestāt zvejas laivām.

Lūdz atvērt pamatskolu

1932. gada 1. decembrī Sīkragā tika atvērta pamatskola. Ciema zvejnieku neatlaidīgie lūgumi beidzot bija uzklausīti. Taču pirmajā gadā viņiem pašiem skola bija jānodrošina ar apkuri, apgaismošanu, apkalpošanu. Telpas piešķīris lībietis Pēteris Breinkopfs. Kopš 1933./1934. mācību gada Sīkraga I pakāpes pamatskolu savā apgādība pieņēma Dundagas pagasts.

“Vis klas bij vienā lielā telpā, vis kopīg. Skolotāj Vembren sauc. Skolā mācīj latvieš valod, rakstīt, lasīt, rēķināt. Arī lībieš valod Lepst mācīj, bij tāds dūšīgs, apaļš vīrs. Reiz nedēļā viņš nāc ar zirdziņ. Cik es atceros, viņš bij tāds labestīgs,” par mācībām Sīkraga skolā atceras Aija Kreicere.

Piedalījās Dziesmu svētkos

1922. gada vasarā Sīkragā sāka darboties lībiešu koris jeb tā sauktais Līvu savienības koris, kas darbojās Lorumu mājās. “Lorumu mājās gandrīz katras svētdienas pēcpusdienā noturēja kora mēģinājumus. Kora diriģente Margarete Stalte kājām nāca no Mazirbes un pēc mēģinājuma pievakarē ar mazbānīti brauca atpakaļ. Kora mēģinājumi ciema ļaudīm bija liels notikums, tos nāca klausīties jauni un veci, bērni un pieaugušie,” raksta Pēteris Dambergs.

Kora pirmā uzstāšanās notikusi 1922. gada septembrī Mazirbes zvejnieku savienības sapulcē.

Savukārt 1938. gada pavasarī Sīkraga koris, kurā tolaik bija 17 dziedātāji, skolotājas Paulas Vembris-Akmentiņš vadībā gatavojās Dziesmu svētkiem. Dziedātāji brauca uz kopmēģinājumiem Ventspilī un kopā ar citiem Ventspils apriņķa koriem devās uz Rīgu, kur 1938. gada 18.-19. jūnijā piedalījās Dziesmu svētkos.

Palīdzēja zinātniekiem jau bērnībā 

Sīkragā dzimis viens no ievērojamākajiem lībiešu kultūras darbiniekiem Pēteris Dambergs. Viņš pasaulē nāca 1909. gada 9. martā Dundagas pagasta Sīkraga Ķeļķos lībiešu zvejnieka ģimenē. Līdz 1930. gadiem viņš lietoja savu otro priekšvārdu Alfrēds. Vecākiem Kārlim un Kristīnei Dambergiem bija vēl divi bērni – Arnolds un Vilma, un ģimenē visi runāja lībiski.

Pirmā pasaules kara gadus P. Dambergs ar ģimeni pavadīja Igaunijā – Kuresārē, Hāpsalā un Tallinā. Trīs Hāpsalas gados viņš iemācījās igauņu valodu, kas lieti noderēja vēlāk – palīdzot igauņu un somu zinātniekiem, kā arī pašam darbojoties ar lībiešu valodas jautājumiem.

Kad ģimene no bēgļu gaitām atgriezās Sīkragā, viņi savu māju atrada nojauktu – no ēkas baļķiem bija uzbūvētas zemnīcas vācu karavīriem. Dambergi uzbūvēja māju no jauna un atkal nosauca to par Ķeļķiem.

Pēteris mācījās Mazirbes pamatskolā, bet piekto un sesto klasi pabeidza Dundagā. Pierakstīt lībiešu valodas paraugus P. Dambergs sācis jau skolas gados, kad mācījās Dundagā. Igaunijas Literatūras muzeja Folkloras arhīvā Oskara Loritsa apkopotajā lībiešu valodas etnogrāfiskajā vārdnīcā atrodamas kartītes, uz kurām 1923. gada nogalē jaunais Pēteris Alfrēds Dambergs (parakstījies ar iniciāļiem “A. D.”) zīmējis lībiešu sadzīves priekšmetus un pierakstījis to nosaukumus. Ar igauņu folkloristu un lībiešu folkloras pētnieku O. Loritsu P. Dambergs iepazinās 1922. gada vasarā, kad ekspedīcijas laikā zinātnieks apmeklēja arī Keļķus. Zinātnieka ieinteresēts P. Dambergs sāka pierakstīt lībiešu folkloru – pasakas, sakāmvārdus, dziesmas un mīklas – un sūtīt O. Loritsam uz Igauniju.

1925. gada rudenī pēc Dundagas pamatskolas absolvēšanas P. Dambergs sāka mācīties Valsts Ventspils arodu skolas komercnodaļas 1. speciālklasē. Arodskolā bija jāmācās trīs gadi un pēc tam viens gads jānostrādā praksē, lai saņemtu diplomu un iegūtu rakstveža, veikalnieka un kantorista profesiju. Pēc skolas P. Dambergs sāka strādāt par Ances pagasta valdes praktikantu. Taču 1928. gadā, pateicoties Somiskuma savienības (Suomalaisuuden Liitto) un somu ekonomista Irjes Jānsona finansiālajam atbalstam, P. Dambergs varēja turpināt izglītoties Jelgavas skolotāju institūtā, ko pabeidza 1934. gadā.

1931. gada Ziemassvētkos Jelgavā ar Helsinku Akadēmiskā Radu tautu kluba atbalstu sāka iznākt lībiešu laikraksts Līvli. P. Dambergs kļuva par aktīvu tā līdzstrādnieku. Taču viens no nozīmīgākajiem P. Damberga darbiem bija lībiešu valodas lasāmgrāmata lībiešu skolu pirmajām trim klasēm, kas iznāca 1935. gadā Helsinkos.

Kopš 1935. gada P. Dambergs ir strādājis vairākās skolās, no 1935. līdz 1940. gadam arī Miķeļtornī 1945. līdz 1946. gadam Mazirbē. P.Dambergs rakstīja arī dzeju, atdzejoja un tulkoja, kā arī daudz laika veltīja lībiešu folkloras un vietvārdu vākšanai un pierakstīšanai. Pateicoties viņa plašajam ieguldījumam lībiešu valodas leksikas apkopošanā, ir bijis iespējams 2012. gadā izdot „Lībiešu–igauņu–latviešu vārdnīcu”, kas ir līdz šim lielākais lībiešu leksikas avots. Viņš bija viens no Rīgas lībiešu ansambļa Līvlist dibinātājiem un organizētājiem.

Ķeļķu sēta ir bijusi šūpulis arī P.Damberga brāļa Arnolda meitai Baibai Dambergai, ko šodien pazīstam kā mākslinieci, dzejnieci un organizācijas “Līvõ Kultūr sidām” (Lībiešu kultūras centrs) līdzdibinātāju.

Sīkragā dzimuši arī citi ievērojami ļaudis – lībiešu mūziķe Hilda Grīva, kā arī kapteiņi Kārlis Anbaks, Didriķis un Augusts Breinkopfi.

Ar to stāstu par Sīkragu beidzam un sakām: “Nēmiz pǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)” līdz nākamajai “ekskursijai”, kad apciemosim Mazirbi!

Izmantotā literatūra: Baiba Šuvcāne Lībiešu krasts un Lībiešu krasta stāsti, Valda Marija Šuvcāne Lībiešu ciems, kura vairs nav, Ingrīda Štrumfa Ventspils grāmata II, Vilis Veldre Dzīve pie jūras, Lībiešu gadagrāmata 2023, interneta mājaslapa livones.net.

©Ventspils muzejs, Līga Gabrāne