Pirmais pasaules karš ir garām, 1918.gada 18.novembrī proklamēta neatkarīga Latvijas valsts, 1919.gada janvārī ir notikušas pirmās pilsētas domes vēlēšanas, kurās par pilsētas galvu ievēlēts Jānis Turausks. Tas viss notiek uz Latvijas neatkarības kara fona, ko ventspilnieki piedzīvo gan kā lielinieku, gan landesvēra posta darbus pilsētā un iedzīvotāju slaktiņus. Kaut arī nosacīti, bet miera laiki pilsētā iestājas tikai 1919.gada 25.jūlijā, kad pēdējie vācu karavīri pameta Ventspili, un ostā no Liepājas ienāca angļu mīnu kreiseris ar Latvijas armijas karavīriem.

Beidzot paši saimnieki savā pilsētā! Bet, kas no agrāk plaukstošās pilsētas palicis pāri? Kaut pirmie bēgļi atgriežas jau 1918.gada nogalē, iedzīvotāju skaits ir dramatiski sarucis (no 29 000 (1914.g.) uz 7 000 (1919.g.)). 1915.gada vasarā Krievijas impērijas armijai atkāpjoties, no Ventspils tika izvestas ostas ražotnes u.c. uzņēmumu tehnika. Osta sagrauta, uzņēmumi nedarbojas, tirdzniecība nīkuļo. Te valda bezdarbs, pārtikas un kurināmā trūkums, nabadzība un biežas zādzības.

Neskatoties uz smagajiem apstākļiem, pilsētnieki ar lielu entuziasmu cenšas atjaunot miera laiku dzīvi Ventspilī. Darbību atsāk pārvaldes iestādes, tiek atjaunotas vecās un dibinātas jaunas biedrības. Šodien varbūt tas nešķiet svarīgi, bet 20.gadsimta pirmajā pusē biedrības bija tas sabiedriskais spēks, kas risināja gan sociālus, gan kultūras, izglītības, nekustamā īpašuma, finansu un dažādu interešu jautājumus. Mūsdienās to risina ar dažādu pašvaldības iestāžu, domes komisiju u.c. organizāciju palīdzību, bet agrāk tās bija biedrības – cienījamas organizācijas. Ja pirms kara Ventspilī bija 37 dažādas biedrības, tad 1930.gadu pirmajā pusē jau ap 120.

Ventspils inteliģence, kurā bija plaši pārstāvēti skolotāji, atvēra lasītavu, muzeju, dibināja pretalkohola kustību un aktīvi veidoja pilsētas kultūras dzīvi, un visiem iespējamiem līdzekļiem centās nodrošināt kvalitatīvu skolu darbību. Skolotāji nodibināja paši savu kooperatīvu “Gaisma” ar grāmatveikalu Kuldīgas ielā 34, kura peļņa tika izlietota Ventspils pilsētas un apriņķa kultūras vajadzībām. Kooperatīva uzdevums bija apgādāt iedzīvotājus, skolas un citas iestādes ar rakstāmlietām, mācību grāmatām un jaunāko literatūru par maksimāli zemām cenām.

Atsāka darboties teātris, kino, rīkoti masu izklaides un sporta pasākumi. Sportam ventspilnieku dzīvē vienmēr ir bijusi liela nozīme. Kārļa Kampara vadībā tika nodibināta sporta biedrība “Spars”, kas apvienoja sporta entuziastus, kuri brīvajā laikā paši raka, līdzināja, cēla, cirta un zāģēja, veidojot treniņu vietas un vēlāk tik slaveno riteņbraucēju treku, kuru novērtēt bija ieradies pat prezidents Jānis Čakste (tagad Olimpiskā centra teritorija).

Entuziasms un nesavtīgums, ar kādu jauno Latviju un Ventspili veidoja tā laika kultūras, izglītības un sabiedriskie darbinieki, kā arī paši pilsētas iedzīvotāji, šodien šķiet pārsteidzošs. Ziedošana visāda veida labdarībai, nerimstošie pūliņi pilsētas un ikkatra ventspilnieka normālas dzīves atjaunošanā un uzlabošanā, fascinējošā kopības sajūta, kas izpaudās ne tikai neskaitāmu biedrību, izglītojošu un izklaidējošu pasākumu organizēšanā, bet arī centieni vienot pilsētas un apriņķa bērnus un pieaugušos kopīgos svētkos un pasākumos, bija apbrīnojama. Ticība savai valstij, apziņa, ka ikkatrs no mums ir tās daļa un, izdarot kaut ko labu un nesavtīgu, vairo visu mūsu kopējo labumu. Piederības sajūta? Motivācija? Ticība saviem spēkiem? Vai tiešām tajos laikos bija vairāk ideālistu? Šodien dzirdam: “Neko nespēju mainīt, tā ir neiespējamā misija…” Bet, vai 1918., 1919., 1920.gados valsts radīšana arī nebija neiespējamā misija?

©Ventspils muzejs, Māra Dāvida