1935.gada augusta nogalē “Ventas Balsī” lasāmi vairāki, nedaudz mulsinoši paziņojumi, piemēram: “Vasaras atpūtā novietotie bērni jānogādā nosvēršanai. Lai redzētu par cik pilsētnieku bērniem gājusi labumā novietošana atpūtā uz laukiem, pilsētas valde uzaicinājusi vasaras atpūtā uz laukiem novietoto bērnu audzinātājus, pirms bērnu atpakaļatdošanas vecākiem, nogādāt tos pilsētas valdē, 11.istabā, nosvēršanai. “ (1935.24.08.) Vēl avīzi grezno liels virsraksts “Vasaras atpūtā laukos novietotie bērni atgriežas Ventspilī spirgti un veseli”. 

Tas nenozīmē, ka Ventspilī apmetusies kāda brāļu Grimmu varone, kurai piegādā labi barotos skolasbērnus. Šādu ziņu pamatā ir 1934.gadā Latvijas valdības izdotais rīkojums par trūcīgo pilsētnieku bērnu nosūtīšanu uz laukiem, bet bērnu vasaras kolonijās tika izvietoti tie pilsētu mazturīgo iedzīvotāju bērni, kuru veselības stāvokļa uzlabošana un audzināšana prasīja zināmu pārraudzību. Nozīmīgs stimuls pilsētnieku izmitināšanai, bija arī valdības piešķirtie 20 lati mēnesī par katru uzņemto bērnu.

Publikācijas presē par šī rīkojuma īstenošanu dzīvē ir cildinošas: “Pateicoties Tautas vadoņa Dr.K.Ulmaņa ierosinājumam, atpūtā pie lauku iedzīvotājiem šovasar tika novietoti vairāki tūkstoši pilsētnieku bērnu, no kuriem lielai daļai lauku dzīve līdz šim bija gluži sveša un neiedomājama.“ Vai citviet: ”Bērni atgriežas veselīgi, saulē iedeguši, spirgti un priecīgi par jauki pavadīto vasaru.” Atbilstoši pacilātā garā ir lielākā daļa no atsauksmēm, nedaudz reālistiskāk šo pilsētnieku dzīvošanu laukos apraksta Rīgas bērnu nama Patversmes ielā nr.23 pārzinis Emīls Resnais: “Pirmās vēstules iestādē sāka pienākt no ganiem. Bērni paši bija rakstījuši un nevarēja vien nopriecāties par jauko lauku dzīvi, zemeņu bagātību visos kalniņos un mežos. Saimnieki esot labi, dodot labi ēst un daudz piena dzert. Par visiem ganiem atsauksmes vislabākās. Gani ar saimniekiem labi sadraudzējušies. Pilnīgi izzudusi bijusī saimnieku neuzticība pret patversmju bērniem. Saimnieki un gani man jau pateica, ka esot norunājuši nākošā vasarā atkal kopā dzīvot. Vienam ganiņam — Midrītim uzsmaidījusi pat liela laime, jo saimnieks, 2 māju īpašnieks, kuram bērnu nav, Midrīti adoptēja. Par vienu ganu — Siliņu man še gribētos aizrādīt. Šim zēnam, ganu gaitās ejot, bijusi apkopšana visai trūcīga: zēns pārnāca nemazgājies, ārkārtīgi netīrām drēbēm un veļu. Zēns pats stāstīja, ka par visu ganu laiku bijis tik vienu reizi pirtī. Audzēknis Siliņš bija nodots ganos pie Kronberga Grenču pagasta “Vecvagaros”, (pēc “Latvijas Vēstneša”, 07.12.1995. Nr.190).