Šodien aprit 80 gadi kopš Latvijas tauta piedzīvoja vienu no baisākajiem vēstures notikumiem – 1941.gada 14.jūnija izsūtīšanu. Lai arī skaitliski ne tik apjomīgu kā 1949.gada 25.martā, bet nesalīdzināmi nežēlīgāku. Tika atņemti īpašumi, izpostīti likteņi un vardarbīgi dzēstas dzīvības. Vīrieši tika nošķirti no savām ģimenēm un izsūtīti uz darba nometnēm Vjatlagā, kur tām bija jākļūst arī par viņu mūža mājām, bet sievietes un bērni – uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu vai Kazahijas PSR rajoniem. Un tā ir tikai viena no Latvijas okupācijas seku skaudrajām vēstures lappusēm.

1940.gada jūnija vidū Latviju okupēja PSRS karaspēks. Sākās t.s. Baigais gads. Pāris mēnešu laikā tika pilnībā iznīcināta Latvijas valsts, vairāku jaunās padomju varas realizēto laupīšanas akciju (uzņēmumu, zemju, namu nacionalizācija, uzkrājumu konfiskācija, lata pielīdzināšana rublim u.c.) rezultātā tika īstenota Latvijas iedzīvotāju ekonomiskā nolīdzināšana. Mērķis tika sasniegts – visi bija kļuvuši nabagi, visi vienādi. Nabagi – jā, bet ne vienādi. Jau pirms Latvijas okupācijas bija izstrādāti normatīvie akti padomju varai kaitīgo elementu izolēšanai, deportēšanai vai likvidēšanai. Līdz ar PSRS likumu un tiesas sistēmas ieviešanu, varēja uzsākt lielo Latvijas sabiedrības “tīrīšanas un retināšanas” programmu. Tos, kurus Latvijas Republikas laikā vara un sabiedrība godāja un cēla saulītē, jaunā padomju vara pasludināja par noziedzniekiem un padomju varai kaitīgiem elementiem. Tas nozīmēja, ka jebkuru tagad varēja tiesāt par viņa darbību Latvijas neatkarības gados, ja varas iestādes uzskatīja, ka tā neatbilda padomju likumiem.

1940.gada 11.novembrī sāka dibināt “tautas tiesas”, kuras vienlīdz aktīvi ar Iekšlietu Tautas komisariāta “troikām” uzsāka pretpadomju elementu darbības izmeklēšanu un tiesāšanu.

Ventspilī aresti sākās jau 1940.gada vasarā, īpaši plaši tie bija 1941.gada pavasarī, bet kulmināciju sasniedza 13.-14.jūnija arestu akciju laikā. Kā pirmie tika apcietināti Ventspils pilsētas un apriņķa policijas darbinieki, Ventspils 2. Aizsargu pulka biedri, laikraksta “Ventas Balss” redaktors u.c. (skatīt pielikumu Nr.1.).

Pavēle par pretpadomju elementu deportāciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā bija pieņemta jau 1939.gada 11.oktobrī (īsi pēc Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanas). Iekšējās drošības iestādes izsūtāmo sarakstus sāka veidot jau 1940.gada vasarā, kad paralēli sākās arī pirmie aresti.

Ventspilnieks V.Beržinskis savās atmiņās raksta: “Tas bija laiks, kad galvu ceļ skaudība, nenovīdība un aizdomas. Lai gūtu sev kādu labumu, atrodas cilvēki, kas čekai nodod un apmelo patriotiski noskaņotus latviešus.”

1941.gada 14.jūnijā no Ventspils pilsētas un apriņķa deportēja 661 cilvēku (deportēto ventspilnieku sarakstu skatīt pielikumu Nr.2.), bet kopumā Baigā gada represijās cieta 904 iedzīvotāji. Otrajam Pasaules karam ienākot Latvijā, padomju sistēmai kaitīgo elementu saraksti netika pabeigti, kā arī nepaguva izsūtīt visus sarakstā jau iekļautos.

Turpmākajos vācu okupācijas gadus 14.jūnijs tika oficiāli noteikts par sēru dienu, – visiem namiem bija jābūt karogotiem ar nacionālajiem karogiem pusmastā un baznīcās vienlaicīgi noteiktu laika periodu tika skandēti zvani.

Baigā gada represijās cietušo pieminēšana ir jebkuras humānas sabiedrības pašcieņas jautājums. Lielākais un nozīmīgākais piemineklis Staļina represijās un deportācijās cietušajiem, ir šo vēsturisko atmiņu nodošana no paaudzes paaudzē.