Vēstures otrdienā ceļosim laikā, kad Ventspils sāka veidoties kā kūrorta un atpūtas vieta. Šodien Ventspils piesaista viesus ar skaisti sakārtotu pilsētvidi, visdažādākajām atpūtas un sporta iespējām, bet kas vedināja apmeklēt šo pilsētu pirms simts un vairāk gadiem?

Izrādās, ka Ventspils jau izsenis bija slavena ar savu veselīgo klimatu. Kad pirmā holēras epidēmija 1831. gadā plosīja Kurzemes guberņu, aiznesot vairākus tūkstošus dzīvību (piemēram, Jelgavā saslima 1953, bet nomira 990 cilvēki), Ventspils brīnumainā kārtā it kā atradusies zem stikla kupola, tika saudzēta. Dažus gadus vēlāk Krievijas Iekšlietu ministrijas žurnālā rakstīja, ka Ventspilī tik maz slimojot, ka tur pat vienam ārstam nepietiekot darba, lai nodrošinātu  praksi, esot jābraukā pa apriņķi.

Nav brīnums, ka 19. gadsimta beigās vides un klimata ietekmei uz pilsētnieku veselību savu uzmanību pievērsa nākamais medicīnas doktors un viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta Ventspils ārstiem – Īzaks Feitelbergs, izstrādājot un 1894. gadā aizstāvot savu doktora disertāciju “Vindavas pilsētas medicīniski topogrāfiskais apraksts”.

Un, patiesi, veicot pētījumus par periodu no 1882.-1891. gadam, ārsts atzina, ka klimats šai pusē ir gaužām veselīgs. Nav krasas temperatūras svārstības, ziemā  vidējā gaisa temperatūra bija -2⁰C, bet vasarā +16,5⁰C. Tikai 1882. gada vasara tāda karstāka gadījās – temperatūra sasniedza +32,8 grādus. Dominē patīkamie DR, D un R vēji. Kaut dienas lielākoties ir apmākušās, negaisi Ventspilī ir reti, jo vērojams interesants dabas fenomens – no D puses nākošie negaisi pirms pilsētas novirzās sāņus, bieži melno mākoņu masa sadalās – daļa dodas uz iekšzemi, daļa uz jūru, pilsētu tādējādi saudzējot.

Pilsētā pēc statistikas datiem vērojama zema mirstība. Arī vidējais ventspilnieku mūža ilgums 32,2 gadi pārsniedza valsts iedzīvotāju caurmēra mūža ilgumu. Piemēram, Viļņā vidējais mūža ilgums bija 25 gadi. (Šie niecīgie skaitļi skaidrojami ar samērā lielo bērnu mirstību.) Ventspilī visilgāk dzīvojuši katoļi ar vidējo mūža ilgumu 41,4 gadi, bet vismazāk pareizticīgie 24,7 gadi. Šeit gan jāsaka, ka arī pārējā Kurzemes guberņā un Somijā bija zemākā mirstība visā Krievijas impērijā. Tas pats sakāms  arī par infekcijas slimību izplatību.

Šādi svarīgi fakti nepagāja secen arī imperatora Nikolaja II ārstam, izcilam ķirurgam un bērnu kaulu tuberkulozes pētniekam Nikolajam Veljaminovam, pēc kura iniciatīvas 1900. gadā Ventspilī tika atklāta bērnu kaulu tuberkulozes sanatorija. Tā bija pirmā Krievijas impērijā, līdz ar to arī mūsdienu Latvijas teritorijā.

Pēterburgā 1898. gadā izveidotā Hroniski slimu bērnu piejūras sanatoriju biedrība iegādājās zemi un uzcēla sanatoriju Pārventas jūrmalā 3,5 km aiz Ventspils dzelzceļa stacijas. No dzelzceļa stacijas bērnus uz sanatoriju nogādāja ar zirgu tramvaja palīdzību. Trīs vagoniņi, kurus vilka zirgi, tika izmantoti arī bērnu izklaidei. Jaunajā sanatorijā tika radīti maksimāli komfortabli apstākļi, lai bērni nejustos kā slimnīcā, bet kā atpūtā.

Sanatorija sastāvēja no diviem atsevišķiem paviljoniem. 1900. gadā tika uzcelts pirmais – ziemas paviljons, kur bērni pavadīja aukstos ziemas mēnešus, jo ārstniecības kurss bērniem vidēji ilga gadu. Tas atradās priežu ieskautā mežā, bet 1903. gadā uzceltais vasaras paviljons atradās jūras krastā. Zēniem un meitenēm bija atsevišķas istabas, tās bija ar augstiem griestiem, lieliem logiem, plašas un saulainas. Telpu iekārtojums bija vienkāršs, bet elegants. Ēkā atradās plaša ēdnīca, atpūtas zāle un ārstniecības telpa, kā arī liela vannasistaba, kurā bērni varēja peldēties sasildītā jūras ūdenī. Vasaras paviljonu ieskāva trīs plaši balkoni – terases. No vienas veda plata dēļu laipa pāri kāpām uz jūru. Tā bija labi piemērota bērniem, kuri pārvietojās ar kruķiem, lai viegli nokļūtu jūras krastā un varētu baudīt veselīgo jūras gaisu.

Sanatorijā bija jaunākais medicīniskais aprīkojums, kurš tika vests no Pēterburgas. Arī sanatorijas pacienti, lielākoties nāca no impērijas galvaspilsētas un ne jau no tām trūcīgākajam ģimenēm. Maksa par sanatoriju bija 25 rubļi mēnesī. Ārstēšana bija ilgstoša, tādēļ to varēja atļauties retais. Salīdzinājumam, piemēram, Ventspils tirgū 1912. gadā laba govs maksāja 125 rubļus, bet strādnieka vidējā alga dienā bija –120 kapeikas vīriešiem, bet sievietēm – 96 kapeikas. Lai sanatorijas pakalpojumi būtu pieejamāki plašākam slimnieku lokam, tika nodibinātas 30 stipendijas, no kurām 20 sedza pats Krievijas imperators, bet 10 vietas apmaksāja citas personas.

Pacientu skaits sanatorijā svārstījās no 50 bērniem ziemas mēnešos, līdz 70-100 vasaras mēnešos. Bērnus vecumā no 3 līdz 17 gadiem aprūpēja ārsts, kurš patstāvīgi uzturējās sanatorijā, skolotājas un žēlsirdīgo māsas. 

Sanatorija bija Krievijas impērijas lepnums. To kvalifikācijas celšanas nolūkā apmeklēja daudzi topošie un jau esošie ārsti. Kā 20. gadsimta beigās savos pētījumos par Ventspils sanatorijas ārstniecības rezultātiem, secinājis LU medicīnas vētures profesors A. Vīksna – “…no 1900. līdz 1912. gadam: labvēlīgi rezultāti 81,5% gadījumu…”.

Sanatorijas darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš.