Ventspils muzeja speciālisti seno bišu koku pētīšanas entuziasta Agra Āboltiņa vadībā 8.aprīlī apsekoja doru priedes Ventspils novadā. Bišu koki jeb dores koki ir senākais biškopības paņēmiens, veidojot mākslīgus dobumus jeb dores kokos, un tad no tiem ievācot bišu sagādātos labumus. Dores kokos veidotas daudzus gadsimtus, bet 19.gadsimtā šī tradīcija pamazām zūd, jo biškopji par daudz praktiskākiem atzīst citus veidus kā kopt bites – pārsvarā stropos, kas izvietoti uz zemes. Neskatoties uz to, daudzviet Latvijā un tajā skaitā arī Ziemeļkurzemē, senais dravniecības paņēmiens lietots līdz pat 20.gs. sākumam. Nedaudz pārsteidzoši, bet saglabājušies ir senie doru koki, galvenokārt priedes. Mūsdienās dores vietas atpazīstamas kā gareniski dobumi koku stumbrā, kas pamazām aizaug. Iekšpuse dorei ir izcirsta, mākslīgi apdarinātām sienām, kurās nereti atrodamas vēl plauktu vietas vai kādi citi dores iekārtojuma elementi. Parasti dores veidotas koku dienvidu pusē, lai tās vairāk apspīdētu saule. Retos gadījumos līdz mūsdienām saglabājušos bišu kokos var atrast dažādas zīmes dores iekšpusē. Šādas aizsargzīmes iegriezuši senie dravnieki, tā domādami dori un tās saimi pasargāt no dažādiem zagļiem un negadījumiem. Visbiežāk dores iekšpusē atrodami slīpie krusti.

Šobrīd daudzas senās doru priedes piedzīvo sava mūža norietu. Lai saglabātu piemiņu par senajām dravniecības metodēm, tiek apsvērta doma, – kādas no vēja nogāztām doru priedēm fragmentu pārvietot uz topošo Piejūras brīvdabas muzeja ekspozīciju.