Livonijas ordeņa pilī no jūnija līdz septembra vidum bija iespēja apskatīt unikālo kāzu tērpu izstādi, kas tapusi sadarbībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu un ar Ventspils pašvaldības atbalstu.

Jau senatnē laulības, līdztekus dzimšanai, tika atzīmētas kā viens no nozīmīgākajiem un laimīgākajiem cilvēka dzīves notikumiem. Dažādos laikmetos kāzu tērpi bija ļoti atšķirīgi un, pirmkārt, tie bija saistīti ar reliģiskiem rituāliem vai ticējumiem. Dažas no senajām tradīcijām nonākušas arī līdz mūsdienām.

Piemēram, plīvurs, zem kura līgavas slēpj savus matus, simbolizē viņu tikumību; ziedi, kas tiek dāvināti jaunlaulātajiem un, kuri rotā līgavas tērpu, arī ir atbalsis no pirmskristietības laikiem. Kristīgās laulību ceremonijas rituāla sākumi saistāmi ar Seno Romu un Svētā Valentīna vārdu, kas slepus laulāja iemīlējušos kristiešus. Bizantijā sakņotie pareizticīgie lielu nozīmi piešķīra jaunlaulāto tērpu spožumam un krāšņumam. Tomēr mūsdienās tradicionālā baltā kāzu kleita pagātnē nebūt nebija obligāta. Piemēram, viduslaiku Eiropā līgavas krāsa skaitījās zaļā, bet rokoko periodā kāzu kleitas bija rozā, sudrabainas vai krēmkrāsas. Par kāzu tērpu varēja tapt jebkurš grezns apģērbs.

Par balto kāzu kleitu modes pamatlicēju kļuva Napoleona laiku skaistule franču princese Moruā. 19. gs. sākuma mode uz visu antīko jeb klasicisms, atdarinot marmora skulptūras, par noteicošo krāsu dāmu tērpiem lika izvēlēties balto. Kopš tā laika pasaules modes galvaspilsētas Francijas līgavas sāka laulāties baltā, simbolizējot līgavas nevainību un tīrību. Turklāt līgavu kleitas vienmēr it kā nedaudz atpalika no modes, tiecoties pēc tradicionālā, piegriezuma ziņā pat nedaudz arhaiskā. Tā ir iegājies, ka kāzu mode mainās lēnāk nekā pilsētas, jo ģimenisko vērtību jomā kāzas drīzāk ir tradicionālais, nevis avangards.

Romantisma laikmets ar skotu rakstnieka Valtera Skota vieglo roku līgavām dāvināja vēl kādu atribūtu, bez kura neviena Viktorijas laikmeta līgava nedevās pie altāra. Tas bija fleur de orange – vainags un pušķis no apelsīnu ziediem. Tā kā apelsīni zied tikai vienreiz gadā – pavasarī, citos gadalaikos dzīvos ziedus nācās aizvietot ar vaska, kurus pēc kāzām novietoja uz samta spilventiņa un zem stikla kupola novietoja uz kamīna malas par piemiņu no kāzām.

19. gs. garumā kāzu kleitu silueti sekoja modes vējiem. Līgava korsetē un krinolīnā mums palikusi atmiņā no Vasilija Pukireva gleznas Nevienādās laulības (1862), vēlāk sekoja turnīras, žigo piedurknes, mode uz mežģīņu laulību kleitām aktuālajā jūgendstilā. Atvadas no korsetes 20. gs. sākumā tērpu modelētājus piespieda mainīt proporcijas, čarlstona ziedu laikos saīsinot kleitas līdz neticamajam, bet 30. gadu depresijā atkal pagarinot. Kāzu modei triecienus sagādāja pasaules kari. Tolaik laulības notika steigā, nereti neuzspējot vai trūkstot līdzekļiem grezniem kāzu tērpiem. Dāmas sāka laulāties kostīmos, vīrieši nomainīja frakas un vizītsvārkus pret vienkāršiem uzvalkiem. Padomju Savienības sīvā cīņa ar reliģiju piespieda pirmskara padomju sievietes atteikties no tradicionālā baltā kāzu tērpa. Kādu laiku lielinieki aizliedza pat laulību gredzenus. Tikai 60. gados atdzimst mode uz baltām krimplēna mini kleitām ar īsu tilla plīvuru. Eiropas modes dizaineriem patika eksperimentēt ar kāzu kleitu fasoniem.

Ivs Sen Lorāns līgavām piedāvāja tērpties baltā adītā kūniņā, bet Pako Rabane – baltā bikini. Ir bijuši mēģinājumi kāzu kleitu radīt melnu, pelēku, no jauna – rozā un pat sarkanu. Diemžēl ne vienmēr pirmās kāzas ir laimīgas kopdzīves garantija, un visnotaļ oriģinālu kāzu tērpa risinājumu 30. gados piedāvāja Parīzes modes nama Ardāna īpašniece baronese Akkurti, radīdama ceriņkrāsas modeļus Mana otrā laulība un ugunīga karmīna krāsas kleitu Manai trešajai laulībai.

Izstādē Kāzu tērpi 1860-2010 no A. Vasiļjeva tērpu kolekcijas bija eksponēti vairāk nekā 50 vēsturiski un unikāli kāzu tērpi, ko papildina bagātīgs aksesuāru klāsts.

[Not a valid template]