Šodien tiek atzīmētas pareizticīgo Lieldienas, notiek attālinātie dievkalpojumi bez draudzes klātbūtnes. Cilvēki aicināti lūgties mājās. Ventspils muzejs sveic svētkos un, neaizmirstot, cik būtiska ir dievnama nozīme katra ticīgā dzīvē, aicina iepazīties ar Ventspils Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcas vēsturi.

Pareizticīgo baznīca Ventspilī

Vajadzība pēc pareizticīgo baznīcas Ventspilī rodas pēc Kurzemes pievienošanas cariskajai Krievijai 1795. gadā, kad Kurzemes pilsētās pamazām ierodas krievu ierēdņi ar ģimenēm, militārpersonas utt. Jau 1829. gada Ventspils plānā redzams pareizticīgo kapsētai izdalīts zemes gabals toreizējā pilsētas nomalē – Katoļu ielas rietumu pusē starp Avotu un Rīgas ielām. Apbedīšana tajā notiek līdz 1931. gadam. 19. gadsimta 1. puses beigās jautājums saasinās, jo Ventspilī dislocēto militārpersonu skaits vien pārsniedz 300. Tādēļ Ventspils pilī bijušās pils kapelas telpā nesen iekārtoto hauptmaņa tiesas zāli pārbūvē par pareizticīgo baznīcu. Šo Visu svēto pareizticīgo baznīcu iesvēta 1845. gadā.

19. gadsimta beigās Ventspils pilsēta strauji attīstās, pieaug iedzīvotāju skaits, paplašinās ielu tīkls. Arī latviešu pāriešana pareizticībā tolaik ir diezgan izplatīta. Acīmredzot, pareizticīgo draudze kļuvusi tik plaša, ka radusies nepieciešamība pēc jaunas, plašākas baznīcas. To tomēr neceļ draudzei piederošajā zemes gabalā pie Katoļu ielas, bet izvēlas tajā laikā daudz reprezentatīvāko apbūves gabalu pie Plosta ielas, kas toreiz ir nozīmīga, blīvi apbūvēta satiksmes trase, kuras galā pie Ventas izsenis atradusies pārceltuve, bet kopš 1868. gada izbūvēts plostu tilts. Baznīcas projektēšanas laikā tilts vēl tur atrodas, taču ap 1901. gadu to pārvieto uz Sarkanmuižas dambja galu sakarā ar Ventspils dzelzceļa stacijas uzbūvēšanu. Ventas labajā krastā. Jaunuzceltā baznīca ir celtne bizantiskā stilā ar pieciem sīpolveida kupoliem, raksturīgs 19. gadsimtā Latvijā celto pareizticīgo baznīcu paraugs. Iespējams, sekojot senai tradīcijai, to nosauc Sv. Nikolaja vārdā un iesvēta 1901. gada 8. septembrī. Pirmā pasaules kara laikā, ķeizariskās Vācijas okupācijas apstākļos, celtne kā baznīca netiek lietota, bet to izmanto kā noliktavu un zirgu staļļus. Toreizējais Ventspils evaņģēliski luterāniskās draudzes mācītājs Teodors Grīnbergs  palīdz saglābt baznīcas interjera priekšmetus un svētbildes, daļu no tām saglabājot savā mājā, bet daļa tiek novietota pilī. Pēc Pirmā pasaules kara, 1920. gados, baznīca tiek remontēta, no jauna iesvētīta, un kopš 1928. gada atkal darbojas.