Trīs kapa kopiņas Ventas krastā liecina par aizgājušiem laikiem un tikai retam ļauts zināt, kas tur apbedīts. Tur guļ Teņņu māju saimnieki – Pēteris un Anna Stūre, un viņu dēls Andrejs (1857-1929). Šodien piedāvājam nelielu ieskatu Stūru dzimtas panākumu, atzinības un traģisma caurvītajos likteņos.

Daudzi ventspilnieki, mērojot garākas pastaigas gar Ventas krastu, būs pamanījuši kādu strēķīti aiz Dampeļiem nelielu kapsētu. Savulaik tā bija dārza mājiņu un siltumnīcu ieskauta. No agra pavasara līdz vēlam rudenim pa saviem mazdārziņiem rušinājās pilsētnieki, cerībā izaudzēt paši savu gurķi vai tomātu. Tagad mazdārziņi ir pamesti un aizauguši, bet garāmgājējam paveras skats uz majestātisku liepu puduru, kas ieskauj trīs kapu kopiņas.

Šodien nelielo kapsētas teritoriju no ārpasaules norobežo vien koki, bet agrāk šeit  bijis augsts metāla žogs ar vārtiņiem Ventas pusē. Trīs kapa kopiņas, izvietotas viena otrai līdzās, aizņem tikai nelielu daļu no kapsētas. Tie ir Kurzemes pusei tik raksturīgie dzimtas kapi. Bet, kādēļ tikai trīs? Kur palikuši pārējie? Apbedījumi pēc visa spriežot, ir seni. Koki vien teju simts gadus veci.

Kapsētas agrākie saimnieki tālu nav jāmeklē. Turpat netālu pie Kuldīgas ceļa vēl pagājušā gadsimta sākumā atradās vecās Teņņu mājas. Nelielajā kapsētā Ventas krastā guldīti Teņņu māju saimnieki – Pēteris un Anna Stūre, un viņu dēls Andrejs (1857-1929).

Ventspils muzejā senākā liecība par Teņņu mājām ir no 18.gadsimta (Ventspils pilsētas un piepilsētas karte 1798.g.), bet līdz 20.gadsimta otrajai pusei tā nav pilsētas teritorija, tādēļ Teņņu māju saimnieku likteņi bija palikuši ēnā.

Teņņu māju saimnieks Andrejs Stūre, kurš guldīts minētajos dzimtas kapos, bijis Sarkanmuižas, vēlāk arī Vārves pagasta vecākais. Teņņu zemes un mājas, respektējot savu dēlu vēlmes, tēvs sadalījis saviem dēliem: vecākajam dēlam Kristapam tikusi zeme blakus Kuldīgas ceļam, kur tas uzcēlis Bāliņu mājas, Teņņu mājas un atlikušās zemes tika atstātas jaunākajam dēlam Jānim, kur tas pēc tēva nāves blakus vecajām tēva mājām uzcēla jaunās Teņņu mājas, kuras saglabājušās vēl šodien. Bet vidējais dēls Ādolfs, kurš ar lauksaimniecības darbiem nav gribējis nodarboties, ticis pie dzīvokļa pilsētā. 

Ķēriens saimniekošanā un tirdzniecībā bijis visiem trim brāļiem. Ādolfs kopā ar jaunāko brāli Jāni Ventspilī Kuldīgas ielā 29 atvēruši lauksaimniecības un koloniālpreču veikalu, ar laiku tirgojot gan dažādus smalkus alkoholiskos dzērienus, gan tabaku. Jānis sekmīgi saimniekojis Teņņu saimniecībā, nodarbojoties gan ar zemkopību, gan lopu audzēšanu. Tā viņam labi padevusies. Teņņu saimnieka lepnums bijis vaislas bulllis Imants, ar kuru gada laikā lecinātas 144 govis. Imants bijis arī visa Ventspils apriņķa gods un lepnums. Vecākais brālis Kristaps saimniekošanu Bāliņu saimniecībā veiksmīgi apvienoja gan ar tirdzniecību, gan sabiedrisko darbību. Bijis piensaimnieku sabiedrības “Kopa” priekšsēdētājs, Ventspils apriņķa valdes loceklis un Latvijas bankas Ventspils nodaļas diskontkomitejas loceklis.

Savukārt, Ādolfs Stūre bijis īstens pilsētnieks. Viņa saimnieciskā, sabiedriskā un politiskā darbība ir īpašas uzmanības vērta: 1924.gadā kopā ar I.Grickus, E. Bērmans un K. Gerucki nodibinājis firmu “Sabiedrība kino “Koloseums”- Ā.Stūre”, kas nodrošināja ventspilniekus ar kinematogrāfa pakalpojumiem. Viņš vadīja pilsētas kinoteātrus “Koloseums” (tagad kino Rio) un “Pasaciņa”, kas atradās ēkā Pils ielā iepretim Ūdens ielai (tagad Pils iela 27. Ēka atjaunota 1960.gadu vidū pēc liela ugunsgrēka. Savu sākotnējo izskatu daļēji zaudējusi). Paralēli saimnieciskai darbībai, Ādolfs Stūre bijis aktīvs 2. Ventspils aizsargu pulka rezerves valdes loceklis, Tirgotāju savienības Ventspils nodaļas valdes loceklis, Latvijas bankas Ventspils nodaļas diskontkomitejas loceklis, Ventspils brīvostas pārvaldes loceklis, Latviešu Zemnieku savienības biedrs un pilsētas valdes loceklis. 1931. gadā viņš tika ievēlēts par Ventspils pilsētas galvu, bet tajā pašā gadā kā vienīgais Latviešu Zemnieku savienības biedrs no Kurzemes, tika ievēlēts par Latvijas Republikas 4. Saeimas deputātu. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma strādājis Rīgā par Latvijas Hipotēku bankas padomes locekli un 1936. gadā nodibinājis komanditsbiedrību “Līgo filma”, kas bijusi filmu iznomāšanas aģentūra.

Bet tad jau klāt bija 1940. gads. Padomju savienība okupēja Latviju, nacionalizēja sūri, grūti krāto un veidoto, un labākajā gadījumā pārdalīja cilvēku dzīves “pirms” un “pēc”, bet sliktākajā pielika tai treknu punktu. Abi vecākie brāļi Kristaps un Ādolfs kopā ar ģimenēm tika arestēti un izsūtīti jau 1941. gadā. Abi mira izsūtījumā Vjatlagā, bet viņu ģimenes nepilnā sastāvā vēlāk atgriezā Rīgā. 1949. gadā, kā “budža” kategorijai atbilstošs, tika izsūtīts arī jaunākais brālis Jānis ar ģimeni. Ģimene atgriezās 1957. gadā, bet dzimtas mājās jau saimniekoja citi. Tā no senās un ievērojamās Stūru dzimtas mūsdienās Ventspilī vairs mīt tikai Teņņu māju saimnieka Jāņa Stūres pēcnācēji.

(Paldies par informāciju Jāņa Stūres meitai Inārai.)