Domājot par pagātni visbiežāk vēlamies izjust tā laika garšu un sajūtas. Ventspilī 20. gs. sākumā ārkārtīgi strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Nozīmīgu pilsētnieku daļu veido strādnieki. Kādas noskaņas valdīja pilsētā jauno ventiņu vidū?

19. gadsimta otrajā pusē Ventspilī sāka ieplūst latvieši no tuviem un tāliem Kurzemes guberņas pagastiem. Pilsētas jau kopš seniem laikiem bija saistījušas lauku iedzīvotājus kā lielo iespēju simbols. Ienākušie latvieši apmetās piepilsētā. Tā pamazām veidojās mūsu piepilsētas rajoni – Jaunpilsēta, Pārventa, Ostgals, Gāliņciems. Ienācēji pārsvarā būvēja 1-2 stāvu koka ēkas, pēc tā sauktā amerikāņu stila – no koka dēļiem, pildītiem ar zāģu skaidām. Protams, reti, kad tās bija vienģimeņu mājas, lielākoties, tie bija īres nami. Lai cik neliela arī būtu māja vai būda, katrs brīvais kakts tika izīrēts. Labākai iztikšanai piepilsētas ciemu iedzīvotāji audzēja mājlopus: govis, vistas, aitas utt. Pārventā ostas strādniekiem dzīvošanai tika piedāvātas kopmītnes, bet arī to skaits bija ierobežots. Apstākļi tur bija antisanitāri un, lai arī kā pilsētas ārsts centās pieradināt kopmītņu iedzīvotājus pie tīrības, viss velti.  Uz grīdas un stūros mētājās pārtikas atliekas un visur mudžēja no prusakiem un  blaktīm.

 Bieži vien ienācēji, kuri bija tikuši pie sava gruntsgabala, pie kaut cik nopietnas dzīvojamās ēkas tā arī netika. Presē bieži šādu mitekli sauca par „būdu”, atsevišķos gadījumos „to pat nevarot nosaukt par būdu”. Piemēram, kāds Pārventas strādnieks atradis samērā novatorisku alternatīvu būdai. Viņš dzīvoja mucā – „muca gan nav parasta mazā siļķu muca, bet daudz lielāka, proti – vecs dzelzceļa piestātnes ūdens rezervuārs, kuru apdzīvotājs izlūdzies no dzelzceļa piestātnes priekšnieka.”

Ienācējiem dzīves apstākļi pilsētā bija grūti. Kā jau ierasts – algas bija mazas, dzīves apstākļi smagi. Darba devēji meklēja katru iespēju, lai nepārmaksātu. Liela problēma bija atrast pastāvīgu darbu. Pilsētas strādnieku lielāko daļu veidoja gadījuma strādnieki vai sezonas darbinieki. Uzņēmumi, kas piedāvāja pastāvīgu darbu, izmantoja to, lai maksātu mazāk par tādu pašu darbu, ko veica gadījuma strādnieks. Īpaši šajā jomā „grēkoja” osta.

Vērienīgie ostas (elevatora, saldētavas, darbnīcu, piestātņu, noliktavu, muitas kompleksa, molu, gultnes padziļināšanas) un dzelzceļa būvniecības darbi prasīja lielus cilvēku resursus. Pilsētā strauji auga iedzīvotāju skaits – no 7 tūkstošiem (1897.g.) līdz 29 tūkstošiem (1914.g.). Bez ierēdņiem, ostas un dzelzceļa speciālistiem, pilsētā ienāca liels skaits nekvalificētā darbaspēka.

Tieši nekvalificētais darba spēks bija tas, kurš veicināja straujo noziedzības pieaugumu Ventspilī.

Miera un kārtības uzturēšana bija gan policijas – pristavu, gorodovoju, uradņiku, gan žandarmērijas ziņā. Pēdējie gan vairāk turēja rūpi par politiski pareizas kārtības uzturēšanu, vajājot un apcietinot revolucionārus, apspiežot nemierus, izsekojot politiski neuzticamas personas un nelegālās organizācijas. Īpaši bīstamu noziedznieku pārvadāšanu arī kūrēja žandarmērija.

Pagājušā gadsimta sākumā Policijas pārvalde atradās Skolas ielā 4, kur tagad atrodas Ventspils novada dome, bet žandarmērija Kuldīgas ielā 53.

Visi arestanti, kuri tika apcietināti par ikdienišķiem un ne pārāk smagiem noziegumiem, nonāca miertiesneša rokās. Lietas miertiesnesis izskatīja viens pats, nepieciešamības gadījumā, pieaicinot tulku, jo tiesas process norisinājās krievu valodā. Miertiesneša spriedumi civillietās ar sodu līdz 300 rubļiem, bet krimināllietās līdz 15 rubļiem vai arestu līdz 3 dienām,  bija galīgi un nebija pārsūdzami.

Miertiesneša darba ražīgums bija apskaužams – mēneša laikā viņš vidēji iztiesāja 300 līdz 400 lietas.

Vislielākais iztiesāto lietu skaits bija par kaušanos, kas bija loģiskas ikdienas alkohola lietošanas sekas. Alkoholam bija sevišķa nozīme strādnieku atpūtā. Pēc smagā un monotonā darba, strādniekiem bija nepieciešama izklaide. Vislētākais un pieejamākais izklaides veids bija alkohola lietošana. Un to pārpārēm piedāvāja pilsētas dzertuves. Tās bija vietas, kur varēja aizmirst ikdienas rūpes un nogurumu. 1897. gadā pilsētā bija reģistrētas 27 dzertuves, bet 1911. gadā jau – 43 (pēc citiem datiem – 98). Visvairāk to bija Kuldīgas un Ganību ielā. Arī dūšīga dūru vicināšana labi noņēma stresu, par to gan parasti nācās maksāt sodu no 3 līdz 25 rubļiem vai dabūt arestu līdz 2 nedēļām.

Pēc dūru vicināšanas biežāko noziegumu listē godpilno otro vietu ieņēma nakts miera traucēšana, jo dzeršana, kas tik patīkami bija uzsākta kādā dzertuvē, pēc plkt. 21.30, kad krogus vēra ciet, turpinājās pilsētas ielās vai mājās. Turīgākie mēdza vizināt sievietes ar fūrmani, skaļi bļaustoties un dziedot, bet pārējie izklaidējās pieticīgākos apstākļos, ko, savukārt, nācās regulēt pilsētas kārtībniekiem.

Nākamo vietu noziegumu skalā ieņem zādzības. Te nu rodas iespaids, ka zog visu un visu laiku. Zog visu, kas kust, kas nekust, kas paslēpts un, kas aiz aizslēgtām durvīm. Zog pārtiku – veikalos, tirgū, noliktavās, zog alkoholu, naudu. Sākot no kabatzagļiem, beidzot ar vērienīgām veikalu un noliktavu aplaupīšanām. Sistemātiski tiek aplaupīti no laukiem iebraukušie zemnieki, kuri mājupceļā nevar pabraukt garām Kuldīgas un Ganību ielas krodziņiem. Zog drēbes – no ratiem, dzīvokļiem, klētīm, šķūņiem, sētās izžautu – gan no strādnieku mājām, gan no smalku ļaužu pagalmiem. Bieži vien par iespaidīgām summām. Drēbes pēc tam tika pārdotas piepilsētā, Staldzenē un pagastos.

Interesanti, ka zādzības parasti tika ļoti ātri atklātas, jo zagļi savā naivumā nozagto lietu centās pēc iespējas ātrāk realizēt – tirgū, traktierī, staigājot pa mājām. Par zādzībām parasti piesprieda 3-6 mēnešu aresta. Piemērām, – par mācītāja T.Grīnberga vistu zagšanu sievietei pieprieda 4 mēnešu aresta.

Stāsts no preses: „Kā zārki ceļo”

„kāds no vietējiem zārku taisītājiem savam konkurentam izdarījis šādu „štuku”. Agri no rīta viņš pasaucis savu vecāko zelli, iedevis tam slēgtu vēstuli un uzdevis tam izdarīt šādu operāciju: paņemt fūrmani, piebraukt pie konkurenta zārku magazinas (kas atradās ielas pretējā pusē), nodot vēstuli tās īpašniekam un saņemt no tā vienu zārku; pēc tam novest zārku līdz Sarkanmuižas ielas galam un nolikt to pie zemes, tad fūrmani atlaist un paņemt citu fūrmani un nogādāt zārku viņa magazinā, bet braucot nevis garām konkurenta magazinai, bet apkārt pa pilsētu pa Lauku, Kuldīgas, Lielās un Marijas ielām. Zellis uz mata izdara sava meistara pavēles un zārks pēc izvadāšanas pa pilsētas galvenām ielām pārceļo uz otru magazīni. Vēlāk izrādās, ka vēstule viltota un viņas parakstītājs nemaz Ventspilī neeksistē. Pret vainīgiem celta kriminālapsūdzība par paraksta viltošanu un svešas mantas piesavināšanos caur viltību.”

Nez vai šādas lietas atrisināšana sagādāja policistiem lielas grūtības…

© Māra Dāvida, Ventspils muzejs