Ieskatu visai diskrētā tēmā – alkoholisko dzērienu klāstā, kādu ventspilnieki kādreiz varēja lietot svinīgos un arī ne tik svinīgos dzīves gadījumos – nemaz nav tik viegli iegūt. Šādā “stipro dzērienu” ainā pirms vairāk nekā 120 gadiem ļauj  ielūkoties tikai neparasts gadījums – Kuldīgas tipogrāfa, grāmatu tirgotāja un  laikrakstu izdevēja Nikolaja Jevlampjeva (1850-1933) 19.gs. beigās viņa tipogrāfijā iespiesto etiķešu albums „Muster – Buch Nie. Jewlampjew’s Druckerei”. Albums glabājās Kuldīgas novada muzejā, tajā līdzās Kuldīgā, Talsos, Saldū, Skrundā un citur brūvēto stipro dzērienu un alus etiķetēm skatāmas arī Ventspilī gatavotās etiķetes.

Ja var ticēt etiķetēm, tad piedāvājums iegādāties šajā laikā ietvēra ne tikai “tīru”, vietēja ražojuma 96% spirtu, bet arī visai plašu dažāda stipruma degvīnu (42%, 48%, 50%, 55%), dažādus uzlējumus, konjakus un pat – Ventspilī pildītu (un laikam arī ražotu) “Rīgas melno zāļu balzamu”. Interesanti, ka degvīna etiķetēs vēl nefigurē apzīmējums “vodka” – tāds nosaukums atšķaidīta spirta apzīmēšanai esot ieviesies tikai pēc valsts monopola pasludināšanas Krievijas impērijā. Dažāda stipruma degvīns etiķetēs krieviski dēvēts par “attīrīto vīnu”, “vislabāk attīrīto”, “galda attīrīto”, “galda vīnu” un pat par “spirtu Nr.2”. Smalkāku izjūtu cienītājiem piedāvāts “dubultais kanēlis”, “Vindavas dzelzceļa pomerancis”, “medību ķimelis”, “citronu”, “vīnogu-ķimeņu” (Weinkümmel), “piparmētru” un līdzīgi uzlējumi vai liķieri ar “garšām”.  Aristokrātisko “galu” pārstāvēja N.E. Štrauha darītavas “Vecais konjaks” un vienkārši “Konjaks”. Un, protams, šī paša ražotāja darinātais jau minētais “Rīgas melno zāļu balzams”.

Etiķetes atspoguļo alkoholisko dzērienu ražotāju bagātīgo fantāziju (gan dzērienu klāstā, gan etiķešu noformējumā) spēcīgas konkurences apstākļos, kas 19.gs. pastāvēja līdz pat 1895.g., kad Krievijas impērijā budžeta papildināšanai ieviesa alkohola tirdzniecības valsts monopolu. Ar valsts monopolu privāta stipro dzērienu ražošana mazumtirdzniecībai tika pārtraukta. Līdz ar to nozīmi zaudēja reklāma, arī etiķetēs atspoguļotais spožums. Ja nebūtu saglabājusies neparastā N. Jevlampjeva kolekcija, priekšstats par to, kā tad ražotāji pievilināja “stipro dzērienu” cienītājus Kurzemē, tajā skaitā arī Ventspilī, būtu stipri nepilnīgs.

Ventspils muzejs pateicas Kuldīgas novada muzejam par iespēju izmantot tā krājuma materiālus.