Bērza tāss kā rakstāmmateriāls, staļiniskās represijās Sibīrijā iesviestajiem, bijis raksturīgs tieši baltiešiem. Vismaz tā šķita līdz brīdim, kad Ventspils muzejā nonāca Kārļa Friča Znotiņa (1910 – 1986) no Sibīrijas gaitām saglabātās piemiņas lietas.  To starpā bija virkne ar Japānu saistītu priekšmetu –  mazs papīra veiksmes talismans no budistu svētnīcas, laikraksta fragments ar kanji (kandži) zīmēm, pasta bankas Japānā noguldījumu grāmatiņa, vēl daži maznozīmīgi papīri. Un – no vairākām bērza tāss lapām sašūta burtnīca.

Gadu gaitā bērza tāss kļuvusi trausla, rakstu zīmes izbalējušas un grūti atpazīstamas, piedevām plīsumi lapu augšpusē tekstu padara pavisam nelasāmu. Papildus visam – teksts rakstīts “vecajā” rakstībā, 20.gs. 40.gadu pirmajā pusē un šobrīd, kad rakstība pēc 40.gadu beigu reformām ir stipri mainījusies, rakstītais nebūt nav viegli izlasāms arī vidējam mūsdienu japānim. Grūti saprotams arī teksta izkārtojums – nozīmīgākais un personiskākais vēstījums sniegts burtnīcas pirmajās lapās (tradicionāli japāņu grāmatas lasāmas, no eiropiešu viedokļa skatoties, no beigām).

Ja ne Latvijas Republikas vēstniecības pirmās sekretāres Danas Rudakas vēlme palīdzēt un Krievijā ieslodzīto japāņu karagūstekņu asociācijas veiktais teksta tulkojums, visdrīzāk tāss burtnīca un pārējās lietas paliktu par senas, tā arī līdz galam  neizzinātas eksotikas liecībām. Priekšmeti “iz pagātnes” bez  dziļāka satura un cilvēka personības…

 Burtnīca sākas ar dienasgrāmatas veida vēstījumu par kareivi, kurš 1943.gada janvārī, iesaukts dienestā, ir spiests pamest savu dzimteni un doties uz Mandžuku (Japānas vasaļvalsti Ķīnas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam), par dienesta gaitām un grūtībām. Pie teksta – dažas skičveidīgas, ļoti vienkāršas ilustrācijas. Atsevišķas lapas grūti salasāmas arī zinātājiem.

• 

• 

Lielākā daļa no turpmākajām lapām – 20.gs. 30.gadu beigās un 40 gados populāru dziesmu teksti, ielīmēta aktrises Mineko Jorozujo (Mineko Yorozuyo) fotogrāfija, izgriezta no kāda žurnāla (interesanti, ka populārajai japāņu aktrisei šogad februārī palika 102 gadi un, spriežot pēc internetā pieejamās informācijas, viņa joprojām ir sveika un vesela),  ar tinti darināti liriski zīmējumi. Vienā no tiem pret koku atspiedies jaunietis vēro naksnīgu ainavu, kurā kalnu pakājē pieticīgi izpleties neliels ciemats, citā jauns samurajs un kādas meitenes tēls, vēl vienas aktrises – Akiko Nanbas – izgriezts un ielīmēts foto.

Atverot priekšpēdējo  lapu (ņemot vērā japāņu rakstības īpatnības, tā būtu pirmā, bet burtnīcas vēstījuma laika gaita liecina, ka šī tiešām ir pēdējā), japāņu klasiskajā literatūrā labi zināma budistu mūka un dzejnieka  Rjokan Taigu  haiku –

chiru sakura

nokoru sakura

 mo chiru sakura

[Krītoši sakuras ziedi.

Ziedoši sakuras ziedi

Arī būs krītoši sakuras ziedi.]

Un visneparastākais šajā tāss stāstā –  trīs piecstaru zvaigznes, sakārtotas kā Brīvības pieminekļa virsotnē. Varbūt iezīmētas vēlāk? Varbūt Japānas armijas simbolika, tiesa, tajā tradicionāli izmantota viena zvaigzne? Vai arī tomēr vāra liecība par japāņa un latvieša tikšanos kaut kur  Sibīrijā – tālu gan no Latvijas, gan no Japānas?

Ja starp saglabātajām lietām nebūtu pasta noguldījuma grāmatiņas, rakstītāja vārds tā arī paliktu nezināms. Pateicoties tai, mēs zinām, ka tas ir bijis Isamu Tanabe. Ko var uzzināt par viņu? Visai nedaudz – Tanabe ir bijis strādnieks  Toijobo (Toyobo) rūpnīcā Šigas pilsētā, bet pēdējā fiksētā adrese – iespējams, viņa dzimtā vieta – ir lauku ciemats Fukuji prefektūrā. Zīmogs liecina, ka grāmatiņa izdota Šova laikmeta 12. gadā – tātad 1937.gadā pēc mums ierastās laika skaitīšanas. Ja pieņemam, ka Tanabe sācis strādāt jau 16-17 gadu vecumā (un tad arī sācis veidot uzkrājumus), tad ap 1945.-1946.gadu, kad tapusi bērzu tāss burtnīciņa, viņam varēja būt 25-26 gadi. Nedaudzo saglabāto lietu klāstā – neliels papīra talismans ar Budas un budistu mūka Sinrana tēliem no Higasji Hongan tempļa Kioto. Tas esot bijis raksturīgs talismans, kuru vecāki un radinieki devuši līdzi jaunajiem karavīriem pirms došanās uz fronti. Kioto atrodas tikai nedaudz vairāk kā 100 km no Fukuji prefektūras, Tanabes iespējamās dzimtenes.  

Tiktāl vairāk vai mazāk drošticami pieņēmumi. Bet pavisam droši var apgalvot to, ka Isamu Tanabe ir viens no tiem vairāk kā 640 000 karagūstekņiem, kas 1945.gadā uz daudziem gadiem nonāk PSRS. Un viens no 15 000 japāņiem, kas gadu gaitā ceļ Komsomoļsku pie Amūras – pilsētu, kurā krustojās viņa un latvieša Znotiņa dzīvesgaitas. Iespējams, arī kopīgs darbs. Jo japāņi šajā pilsētā 1945.-1949.gadā uzceļ ne vairāk un ne mazāk kā 423 dažādus objektus. No vienstāva ēkām līdz poliklīnikai, kinoteātrim, viesnīcai un skolām. Komsomoļska pie Amūras nav vienīgā pilsēta, kas var lepoties ar šajos pēckara gados japāņu kvalitatīvi būvētajām, joprojām “ierindā esošajām” celtnēm. Sibīrijas pilsētās tādu ir daudz. Gūsts ir gūsts, un, lai gan japāņi nav raduši pārāk sūdzēties par skarbākām likteņa pļaukām, gandrīz katrs desmitais Uzlecošās Saules zemes karavīrs šeit mirst – 62 000 no visiem japāņu karagūstekņiem PSRS un ap 1500 Komsomoļskā pie Amūras. Šajā pilsētā mirst tieši viens no desmit. Viens no tiem, kam nav lemts atgriezties dzimtenē,  ir arī Isamu Tanabe – savādāk nav iespējams izskaidrot, kādēļ pie K.Znotiņa nonāk šāds ar japāņu gūstekni saistīts priekšmetu klāsts. Latvietim tuvs cilvēks, draugs, kopīgu pārbaudījumu biedrs – diemžēl droši to pateikt vairs nevar, bet citādi nav iespējams izskaidrot, kādēļ K.Znotiņš šīs lietas tik ilgstoši glabājis. Iespējams arī, ka ierosme izmantot tāsi papīra vietā, nāk no latvieša. Jo citu ziņu par to, ka kāds no japāņu karagūstekņiem vienalga kāda veida rakstu darbiem būtu izmantojis bērza tāsi, nav. Vismaz pagaidām.

©Ventspils muzejs, Armands Vijups