Fricis Forstmanis (1906-2004) – dzejnieks, atdzejotājs, grāmatu sējējs un fotogrāfs dzimis Rīgā, taču bērnības un agrīnās jaunības gadus aizvadījis Ventspils pusē – no 1913. gada dzīvoja Zlēkās pie mātes Līzes vecākiem Annas un Ermaņa Dziesmām. Lai gan pusi mūža nodzīvojis trimdā – Zviedrijā, paliekošas pēdas atstājis abos jūras krastos.

Fricis Forstmanis, literatūrā zināms arī kā Fricis Dziesma vai Ālant Vilis, ar dzeju krājumu „Līvzeme” (1935) uzcēlis pieminekli Ziemeļkurzemei. Ventiņu mēlē F.Forstmanis savus sacerējumus bieži parakstīja kā Alant Vils. Dzejojumā tāmnieku dialektā “Poem pa kulšen” (1937) spilgti atainoti lauku darbi – kulšanas talka. Gatavošanās talkai, tās norise. Studija “Animācijas brigāde”, iedvesmojoties no šī darba, 2003. gadā izveido animācijas filmu ar tādu pašu nosaukumu.

Par Friča Dziesmas literāro devumu 1971. gada 6. janvāra trimdas latviešu izdevumā “Laiks” rakstīja Kārlis Rābacs: “Un tad jauneklīgais sporta ziņotājs Fricis Forstmanis sāka sacerēt humoristīgus dzejoļus, tāpat ventiņu izloksnē, parakstīdams tos ar vārdu Alant Vils. Arī viņš, lai gan dzimis rīdzinieks, bija audzis Ventspilī, beidzis te ģimnāziju un pārvaldīja nevien ventiņu tāmniecisko izloksni, bet arī tās lokālās īpatnības – dundadznieku, ugaliešu, zūrenieku, zlēknieku, pilteniešu un ēdolnieku akcentus. Tas bija svaigs, īpats pienesums ne visai bagātajā latviešu humora literatūrā, uzjautrinādams nevien ar dialektu savādībām un versifikācijas iespējām, ko tas pavēra, bet arī ar žanrisko saturu. Tagad Alant Vilim radies pat pulciņš epigonu, bet neviens tie nesasniedz meistara sniegumus, kas sakopoti divos krājumos. Alant Viļa jautrās “rīmes” rādīja arī, ka to autors dzejas technikā nav vairs iesācējs. Un tad arī atklājās, ka Fricis Forstmanis nevien pārvalda technisko zīmēšanu, nevien interesējas par sportu, ir izveicīgs foto grāfs, nevien uzjautrina ar “ventiņu” dzejoļiem, bet ar Friča Dziesmas vārdu raksta arī “nopietnus” dzejoļus. Cik vienreizīgi oriģināli viņš bija atklājis tāmnieku izloksnes īpatnības humoram, tikpat savdabīgs paša ceļa meklētājs un gājējs viņš bija arī nopietnajā dzejā. Līvzeme, tās cilvēki, jūra un paskopā daba bija fonā, kurā viņš pauda savas apcerīgās noskaņas un žanra gleznojumus, strauji iekarodams labskanīgu vārdu trīsdesmito gadu jaunajā dzejnieku plejādē.”