Šodien pieminam komunistiskā genocīda upurus – 1949. gada 25. martā notika masveidīgākā deportācija, kādu piedzīvojuši Latvijas iedzīvotāji.

Ieskatoties Ventspils muzeja krājumā esošajās liecībās atrodam Šķēles ģimenes stāstu,- fotogrāfijas un piezīmes… Šai ģimenei, tāpat kā visām izsūtītajām, nācās meklēt veidus kā pastāvēt un izdzīvot izsūtījumā, domās atkal un atkal atgriežoties mājās – Latvijā. Eduards Šķēle savās atmiņās raksta jau par laiku, kad izsūtījumā pagājuši vairāki gadi: „..mēs visu laiku skatāmies uz Melno sopku. Kad tās pakājē bērzi sāk palikt zaļi, tad klāt ir pavasaris. Nu atkal bērzi Melnās sopkas pakājē paliek zaļi, ir klāt pavasaris, bet nu zinām, ka šis pavasaris mums ir pēdējais. Mani vēl aicina uz Izpildu komiteju, aicina iestāties partijā un palikt uz dzīvi pa visam. Tikai mani vairs nekas nespēj aizraut, ne plašā celtniecība, ne dzīve, kas te kļuvusi daudz labāka. Lai mums ir sava māja, dārzs, tepat izrakta aka, ir ūdens. Arī veikalos ir diezgan produktu, tomēr manas domas ir tikai par atgriešanos Latvijā.”

1949. gada 25. marta agrā marta rītā cilvēki pēkšņi tika izrauti no savām mājām, neraugoties ne uz vecumu, ne veselības stāvokli, lai pēc izsūtīšanas organizāciju ieceres iegūtu nepārprotamu varu, salaužot dzimtu likteņus, atņemot cerību redzēt atkal mājas un atgriezties dzimtenē. No Ventspils un Ventspils apriņķa izveda 2 tūkstošus iedzīvotāju, daudzi neatgriezās – gāja bojā, palika turpat, tikai nedaudziem bija lemts atgriezties.