Vēsture

Muzeja dzelzceļa vēsture

Piejūras brīvdabas muzeja (PBM) šaursliežu dzelzceļa ekspozīciju sāka veidot 1963. gadā. Muzeja šaursliežu dzelzceļa platums ir 600 mm. Dzelzceļa būvniecībā piedalījās muzeja darbinieki, bijušie dzelzceļnieki un vietējie brīvprātīgie palīgi.

PBM īpašumā tika iegūts arī 600 mm sliežu platumam atbilstošs ritošais sastāvs: viena vācu kara lauku dzelzceļa, Brigadelok tipa, tvaika lokomotīve Ml-631, divi Moisakilas tipa pasažieru vagoni un viens 1930.-os gados Liepājas galvenajās Dzelzceļa darbnīcās izgatavotais pasta vagons.

Pirmās, 1963.-64. gadā būvētās, PBM muzeja dzelzceļa riņķa līnijas garums bija apmēram 1 kilometrs. Tomēr līkņu mazo rādiusu dēļ muzeja vilciena kustība bija iespējama apmēram 300 metru garā posmā.

PBM mazbānītis padomju laikos ir iemūžināts A. Feldmaņa dokumentālajā filmā, kas uzņemta 1985. gadā.

Pirmajā PBM dzelzceļa ekspozīcijas paplašināšanas posmā 1996. gadā tika izbūvēta jauns riņķa līnija ar lielākiem līkņu rādiusiem, kas tagad pieļauj drošu vilcienu kustību visā 1,3 kilometrus garajā riņķa līnijā. Vēl tika ierīkots viens jauns pieturas punkts, līdz ar to muzeja dzelzceļa līnijā atrodas viena stacija Piejūras brīvdabas muzeja teritorijā un viens pieturas punkts Jūrmalas parkā. Rekonstruētā dzelzceļa atklāšana notika 1996. gadā 16. jūnijā.

Ventspils šaursliežu dzelzceļa ekspozīcijas paplašināšana 2010. gadā

Pirmā Ventspils šaursliežu dzelzceļa ekspozīcijas paplašināšana notika 1996. gadā, kuras ietvaros tika atjaunota un pagarināta muzeja dzelzceļa līnija un mazbānītis uzsāka regulāru kustību visā 1,3 km garajā riņķa līnijā.

Ideja par muzeja ekspozīcijas otro paplašināšanu radās 2004. gadā. Bija paredzēts šaursliežu dzelzceļa ekspozīciju papildināt ar dažādiem elementiem, kas ļautu muzeja apmeklētājiem iejusties Latvijas mazbānīšu „ziedu laiku” vēsturiskajā atmosfērā, kā arī pagarināt dzelzceļa līniju vienā no virzieniem, lai tā iekļautos pilsētas transporta sistēmā. 2007. gadā uz Ventspili tika uzaicināti vācu speciālisti, kas izvērtēja PBM tvaika lokomotīvju Ml-631 un Ml-611 tehnisko stāvokli. Laika posmā no 2007. līdz 2008. gadam tika sagatavota un apstiprināta apjomīga jaunās šaursliežu dzelzceļa ekspozīcijas paplašināšanas projekta tehniskā dokumentācija.

2009. gada 23. septembrī Rīgā tiek slēgta vienošanās starp Valsts Reģionālās attīstības aģentūru un Ventspils pilsētas pašvaldības iestādi „Ventspils muzejs” par Eiropas Savienības fonda atbalstu projekta „Vienīgā Baltijā vēsturiski saglabātā 600 mm šaursliežu dzelzceļa kā kultūrvēsturiska objekta attīstība: iekļaušana Ventspils transporta struktūrā un starptautiskā tūrisma apritē” īstenošanai.

2009. gada oktobra sākumā Piejūras brīvdabas muzejā tika uzsākts Baltijas valstu vēsturē vērienīgākā muzejisko šaursliežu dzelzceļu projekta īstenošana. PBM jauno dzelzceļa līniju atklāja 2010. gada 4. augustā. Projekta ietvaros tika izbūvēti un nodoti ekspluatācijā sekojoši objekti:

Jauna dzelzceļa līnija un apgaismots apkalpes ceļš 2 kilometru garumā, kuri savieno Piejūras brīvdabas muzeju, Jūrmalas parku un
Piedzīvojumu parku.
Mazirbes stacijas ēkas replika stacijā Muzejs.
Aizputes lokomotīvju depo replika ar palīgiekārtām stacijā Muzejs.
Vagonu nojume stacijā Muzejs.
Nojume pieturas punktā Pludmale.
Nojume pieturas punktā Priedes.
Dzelzceļa pārbrauktuves ar gaismas un skaņas signalizāciju Vasarnīcu un Aizsaules ielā.
Estakāde (koka tilts) jaunās līnijas posmā starp Aizsaules un Saules ielu.
Pļavas stacijas ēkas replika Kalna līnijas gala stacijā Kalns pie Piedzīvojumu parka.
Lokomotīvju griezulis Kalna līnijas gala stacijā Kalns.

Projekta ietvaros veikti plaši labiekārtošanas darbi dzelzceļa līnijas, apkalpes ceļa, mazbānīša staciju un pieturu pieguļošajā apkārtnē.

Latvijas šaursliežu dzelzceļu vēsture

Latvijā tautas valodā šaursliežu dzelzceļus pieņemts mīļi saukt par ”bānīti” vai “mazbānīti”. Dzelzceļnieki par šaursliežu dzelzceļiem apzīmē tos dzelzceļus, kuru sliežu platums ir mazāks par 1435 mm jeb tā saukto normālo sliežu platumu. Sliežu platums atbilst attālumam starp sliežu iekšmalām. Vairums cilvēku nezina, ka Latvijā savulaik ir pastāvējuši divi dažāda platuma “lielie” dzelzceļi – platsliežu 1524 mm un normāla platuma 1435 mm, kā arī šaursliežu dzelzceļi ar trīs dažādiem sliežu platumiem, proti – 1000 mm, 750 mm un 600 mm. Ja visus šaursliežu dzelzceļus vieno apzīmējums “bānītis” vai “mazbānītis”, tad viņu izcelšanās vēsture un tehniskais aprīkojums ir pilnīgi atšķirīgs.

Pirmā šaursliežu dzelzceļa līnija Kurzemē Liepāja-Aizpute (1900) tika būvēta ar sliežu platumu 1000 mm, kas ir raksturīgs vācu šaursliežu dzelzceļiem, bet pirmās šaursliežu dzelzceļu līnijas Vidzemē: Valka-Pērnava (1887), Pļaviņas-Valka (1903) un Ainaži-Valmiera-Smiltene (1912) tika būvētas ar 750 mm platumu, kas tolaik bija raksturīgs cariskās Krievijas šaursliežu dzelzceļiem.

<p=””>Šīs visas šaursliežu dzelzceļa līnijas būvēja privātas sabiedrības. Uzsākot šo dzelzceļu būvniecību, tika veikti rūpīgi aprēķini un izstrādāti detalizēti būvniecības projekti atbilstoši miera laikiem. Katra privātā sabiedrība, vadoties pēc saviem ekonomiskajiem aprēķiniem, plānotajiem pārvadājumiem un līnijas īpatnībām, pasūtīja sev piemērotākās lokomotīves un vagonus dažādās rūpnīcās. Savukārt 600 mm platuma dzelzceļi tika būvēti Pirmā pasaules kara laikā armijas vajadzībām – militāru kravu pārvadāšanai. Šos stratēģiskās nozīmes šaursliežu dzelzceļus būvēja lielā steigā, bez īpašiem projektēšanas darbiem, un tiem bija pagaidu dzelzceļa nozīme; viss dzelzceļa inventārs bija standartizēts.

Ja parastam pasažierim nav svarīgi, pa kādu sliežu platumu viņš ceļo ar vilcienu vai kāda tipa lokomotīve vilcienu ved, tad dzelzceļniekiem tie ir ļoti nozīmīgi tehniskie rādītāji. Lokomotīves un vagonus, kas ir paredzēti 750 mm platuma dzelzceļiem, var izmantot vienīgi uz šāda platuma dzelzceļiem. Arī preču pārvadāšanā sliežu platumam ir nozīme, jo katram sliežu platuma vagonam bija sava maksimālā kravnesība. Tas bija jo īpaši svarīgi, pārkraujot preces no viena platuma vagona cita platuma vagonā.

Lai būtu vieglāk pārraudzīt dažāda platuma dzelzceļus un nerastos pārpratumi, Latvijas Valsts dzelzceļš1919. gadā piešķīra katram platsliežu un šaursliežu dzelzceļu platumam savu apzīmējumu:

Platsliežu dzelzceļi:

1524 mm – “K”, krievu platuma dzelzceļi
1435 mm – “N”, normālā platuma dzelzceļi

Šaursliežu dzelzceļi:

1000 mm – “M”, metra platuma dzelzceļi

Liepājas-Aizputes šaursliežu dzelzceļa līnija bija vienīgā vispārējās lietošanas dzelzceļa līnija ar 1000 mm sliežu platumu; slēgta 1964. gadā.

Privātās sabiedrības Liepājas-Aizputes bānītim Liepājā bija sava stacija. Tā atradās pie kanāla tilta un tika saukta par Aizputes dzelzceļa staciju. Liepājas-Aizputes šaursliežu dzelzceļš tika uzbūvēts ar 1000 mm sliežu platumu. Dzelzceļu atklāja kustībai 1900. gada 4. aprīlī.

Dzelzceļa līnijas: Pļaviņas-Valka-Ipiķi, Ainaži-Valmiera-Smiltene, Sita-Rēzekne I, Liepāja-Kuldīga, Liepāja-Rucava (“pāršūta” no 600 mm uz 750 mm 1932. gadā), Liepāja-Aizpute (“pāršūta” no 1000 mm uz 750 mm 1939. gadā). Izņemot bijušās Pļaviņu-Valkas-Ipiķu līnijas saglabāto Gulbenes-Alūksnes posmu, visas pārējās 750 mm platuma dzelzceļa līnijas ir nojauktas.

Privātais Pļaviņu-Valkas šaursliežu dzelzceļš (Vidzemes pievedceļš) tika uzbūvēts ar 750 mm sliežu platumu. 210 km garo šaursliežu dzelzceļa līniju atklāja kustībai 1903. gada 5. augustā.

Ventspils-Stendes lauku dzelzceļi, Jēkabpils-Viesītes lauku dzelzceļi, dzelzceļa līnijas: Liepāja-Rucava, Aizpute-Saldus, Pāvilosta-Alšvanga, Meitene-Bauska un meža dzelzceļi Inčukalns-Allaži un Ogre-Laubere. Visas Latvijas 600 mm platuma dzelzceļu līnijas ir nojauktas.

Pirmais Pasaules karš (1915 -1918)

Plaša 600 mm platuma dzelzceļu būvniecība saistās ar 1. pasaules kara izcelšanos, kad vācu armija okupētajā Latvijas teritorijā 1916. gadā ķērās pie vairāku tā saukto “kara lauka” (vāciski “Heeresfeldbahn”) dzelzceļu būvniecības. Ņemot vērā tā laika slikto zemes ceļu apstākļus, saliekamais dzelzceļš kara laukā bija vispiemērotākais frontes apgādes transports. Vācu armijā bija izveidotas speciālas vienības, kas specializējās “kara lauka” dzelzceļu būvniecībā un ekspluatācijā. Speciāli armijas vajadzībām konstruētais “kara lauka” dzelzceļa inventārs – sliedes, vagoni un lokomotīves bija standartizētas, kas vienkāršoja šo dzelzceļu ekspluatāciju. Frontē tika piegādāti samontēti taisni un liekti, 5 metrus gari sliežu posmi uz 10 dzelzs gulšņiem, kas ļāva labos laika apstākos vienā dienā uzbūvēt vairākus kilometrus garu “kara lauka” dzelzceļa līniju. Šos dzelzceļus varēja gan ātri uzbūvēt, gan arī ātri nojaukt un pārvest uz citu frontes līniju. Līdzīgas kara lauka dzelzceļu vienības un savs standartizēts kara lauka dzelzceļa aprīkojums bija arī Austrijas, ASV, Francijas un Lielbritānijas armijām.

Tā kā “kara lauka” dzelzceļiem ir pagaidu dzelzceļa nozīme, šo dzelzceļu būvniecība notika lielā steigā, neievērojot vairākas dzelzceļbūves normas. Lai dzelzceļa būvniecība ritētu ātrāk un ar iespējami mazākiem izdevumiem, tas tika maksimāli pielāgots apkārtnes topogrāfijai. Tādējādi kara lauka dzelzceļi, apejot kalnainākus apvidus, bija ļoti līkumaini, lieliem kritumiem jeb kāpumiem, kas daļēji veicināja vilcienu noskriešanu no sliedēm. Daudzviet sliežu ceļš tika likts pa vienu malu esošajiem zemes ceļiem, līdz ar ko garām braucošie vilcieni bieži izbiedēja zirgus, un rezultātā pajūgs noskrēja no ceļa grāvī. Dziļākās un garākās ielejās, lai izvairītos no ietilpīgiem zemes darbiem, uzbērumu vietā tika būvētas līdz pat 1 kilometru garas un 15 metru augstas koka estakādes, kuras bija samērā nedrošas intensīvai ekspluatācijai. Neraugoties uz visiem šiem trūkumiem, kara lauka dzelzceļi veica savu funkciju, nodrošinot frontes apgādi un citus transporta uzdevumus. Šo dzelzceļu būvniecībā tika iesaistīti gūstekņi, kā arī vietējie iedzīvotāji, galvenokārt sievietes, jo vīrieši bija iesaukti armijā.

Laika posms 1918 -1972

Pēc Pirmā pasaules kara visi dzelzceļi, kas atradās Latvijas teritorijā, nonāca jaunizveidotās Latvijas Dzelzceļu virsvaldes pārziņā.

Liela daļa kara laikā būvēto dzelzceļu tika piemēroti pasažieru un preču pārvadāšanai: nostiprināja uzbērumus, pārbūvēja tiltus, kā arī cēla jaunas stacijas ēkas un bagāžas šķūņus. Latvijas Dzelzceļu virsvalde šaursliežu dzelzceļiem ar 600 mm sliežu platumu piešķīra apzīmējumu – lauku platuma dzelzceļi. Neskatoties uz bānīšu mazo ātrumu – līdz 20 km/h, tasgandrīzi 60 gadus bija vienīgais drošais transporta līdzeklis pasažieru, dažādu lauksaimniecības produktu un meža materiālu nogādāšanai uz lielpilsētām gan ziemā, gan vasarā. Vilcienos bija iekārtoti speciāli ledus vagoni piena un gaļas produktu transportēšanai.

1930.-to gadu vidū bija nolemts kara laikā būvētos 600 mm platuma dzelzceļus pārbūvēt uz 750 mm platumu. Līdz Otrajam pasaules karam paspēja pārbūvēt vienīgi Liepājas-Rucavas dzelzceļa līniju. Visas pārējās līnijas līdz to likvidācijai palika 600 mm platumā.

1930.-to gadu sākumā Eiropu pārņēma saimnieciskā krīze, kas veicināja bezdarba pieaugumu lielpilsētās. Latvijas Tautas labklājības ministrijas vadībā tika nolemts izbūvēt vairākus meža dzelzceļus ar 600 mm platumu, kuru būvniecībā tika piesaistīti pilsētu bezdarbnieki. Tādā veidā laika posmā no 1932. līdz 1934. gadam tika uzbūvēti 4 meža dzelzceļi: Ogre-Laubere, Inčukalns-Allaži, Plintiņi-Raķu krogs un Siliņi-Elkšņi, kas kalpoja vienīgi meža materiālu izvešanai.

Šaursliežu dzelzceļš daudzos novados kļuva par uzticamu transporta līdzekli, kas veicināja novada saimnieciskās dzīves strauju attīstību. Tas nodrošināja ar darbu ne tikai lielu daļu vietējo iedzīvotāju, bet piesaistīja arī jaunas darbarokas no visas Latvijas. Pateicoties dzelzceļam, novados radās jauni uzņēmumi un veidojās pat jaunas pilsētas.

Latvijas šaursliežu dzelzceļi nepārtraukti darbojās arī Otrā pasaules kara gados. Pēc Otrā pasaules kara arvien straujāk attīstoties autotransportam, šaursliežu dzelzceļi sāka zaudēt savu nozīmi. Jau 1961. gadā visās lauku platuma dzelzceļu līnijās pārtrauca pasažieru vilcienu satiksmi, turpmāk veicot vienīgi preču un kokmateriālu transportēšanu. Nākamajos gados ekspluatējamo līniju garums sāka pakāpeniski sarukt. Pēdējo Latvijas 600 mm dzelzceļu līniju Viesīte-Daudzeva slēdz 1972. gada augustā.