Latviešu un lībiešu dzīvojamās un saimniecības ēkas iekārtotas ar atbilstošiem priekšmetiem, kas raksturo zvejnieku un zemkopju darbu, sadzīvi un svētkus. Tipiska 19. gs. pēdējā ceturkšņa latviešu zemnieka dzīvojamā ēka Smiltnieki. Māja saglabājusi savu sākotnējo 1874. g. apjomu un plānojumu no 1891. g. Ēka iekārtota ar autentiskiem priekšmetiem, kas raksturo vienas dzimtas piecu paaudžu dzīvi. Pārvesta uz muzeju un restaurēta 2008. g. no Ventspils, Tārgales ielas 4. Iekštelpu ekspozīcija atklāta 2009. gada 24. aprīlī.

Tīklu būda zvejas rīku glabāšanai parasti neietilpa sētas kompleksā, bet atradās jūras krastā, tādēļ arī muzejā tā novietota atstatu no pārējām celtnēm. Celta 1920.–1921. g. Tukuma rajona Lapmežciema pagasta Ragaciema Luidās. Pārvesta uz muzeju 1975. g., iekārtota ar zvejas rīkiem: tīkliem, murdiem, bluguriem, bojām, tauvām, zivju nesamajiem groziem, mencu ūdām u.c.

Laivu meistari, kuri amata tradīcijas parasti nodeva no paaudzes paaudzē, lieliski prata būvēt laivas. No tā, cik laiva bija stabila viļņos, cik viegli airējama un vadāma, vislielākā mērā bija atkarīga zvejas veiksme, bet vēl svarīgāk bija atgriezties krastā.

Vējdzirnavas no Ventspils rajona Užavas pagasta Piņķiem (būvētas 1864. g.). Dzirnavām ir četru stāvu korpuss, piekto stāvu veido grozāmā daļa jeb cepure. Dzirnavās bija trīs labības maļamās un viena grūbu skreja (gaņģis).

Jaunākais Piejūras brīvdabas muzeja eksponāts ir Lielirbes baptistu baznīca (iesvētīta 1913. g.). Pirmā pasaules kara laikā to nojauca un pārcēla uz jūrmalu Lielirbes upes malā, kur to izmantoja kā zivju apstrādes cehu. Pēc kara baptistu draudze baznīcu atjaunoja un 1922. gadā iesvētīja vietā, kur tā Tārgales pagastā atradās līdz pārcelšanai uz muzeju 2011. gadā. Tur 2012. gada 9. aprīlī atklāja piemiņas zīmi dievnamam. Baznīcas telpu apdare un iekārtojums veidots, vadoties pēc seniem fotoattēliem, pierakstiem un balstoties uz izpētes rezultātiem.

Kalēja smēde no Ventspils rajona Ugāles pagasta Rāpatu ciema Brendzniekiem (pārbūvēta no kādreizējās rijas 1932. g.). Ne zemnieks, ne zvejnieks nevarēja iztikt bez kalēja darba – kalējs prata izkalt gan labu arklu, gan labu enkuru.

Rija – ēka labības žāvēšanai un apstrādei, būvēta 1885. g. Ventspils rajona Jūrkalnes pagasta Mazpintēs. Uz muzeju pārvesta 1999. g.

Klēts no Liepājas rajona Papes ciema Beķeriem. Būvēta 20. gs. sākumā, uz muzeju pārvesta 1979. g. Ēkā iekārtota ekspozīcija par linu un vilnas apstrādi, kā arī veļas mazgāšanu un gludināšanu.

Muzeja enkuru kolekcijā ir vairāk kā 140 dažāda tipa un laika enkuri. Daļa no tiem apskatāmi Piejūras parkā – lielākais 23 tonnas smags. Apmeklētājiem varētu būt interesanti salīdzināt nelielos laivu un zvejas rīku noenkurošanai domātos enkurus ar buru kuģu un mūsdienu lieltonnāžas kuģu enkuriem.

Viens no ievērojamākiem Piejūras brīvdabas muzeja eksponātiem ir 600 mm šaursliežu dzelzceļa Mazbānītis – tvaika dzinēja lokomotīve MI-631 ar vagoniņiem, kas vēl 20. gs. 60. gados regulāri kursējis starp piejūras zvejniekciemiem. Lokomotīve būvēta 1916. g. Vācijā, tās svars ir 9 t un tā spēj sasniegt 20 km/h ātrumu. 2012.-2013. gadā restaurēta Čehijā. Otra tvaika lokomotīve Ml-611 (Latvijas Dzelzceļa, Latvijas dzelzceļa muzeja īpašums), kas izgatavota 1916. gadā slavenākajā Vācijas lokomotīvju fabrikā Henschel vācu armijas vajadzībām, 2011.-2012. gadā restaurēta Čehijā.