Ventspils muzeja Vēstures otrdienā – par 19.gs. laucinieku Ventspils apriņķī

Latvietis pilsētnieks – tas nav nemaz tik sen. Latvietis zemnieks lielā mūsu daļā dzīvo joprojām. Par to liecina daudzu cilvēku aizrautīgā patika kopt zemi, stādīt un audzēt, kaut vai sava dārza robežās.

19. gadsimtā, kad Latvija ir Krievijas impērijas sastāvā, tiek pieņemti vairāki likumi, kas izmaina zemnieku kārtas, pie kuras latvieši lielākoties pieder, dzīvi. Tā ir dzimtbūšanas atcelšana Kurzemē 1817.g. un Vidzemē 1819.g., uzvārdu došana 1822.-1835.g., un visbeidzot – 1861.g. dzimtbūšanas atcelšana Latgalē un visā Krievijas impērijā, kas deva iespēju zemniekiem izpirkt no muižas zemi ar mantošanas tiesībām. Tā izveidojas šis mūžīgais latvieša sapnis – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes.

1817.g. zemnieki iegūst personas brīvību. Zeme un zemnieku saimniecības pieder muižai, to saimniekiem jāmaksā muižai nomas maksa. Jāprot saimniekot, un šis laiks nes ļoti lielas pārmaiņas zemkopības kultūrā.

1844.g. iznākusi mācītāja Bražes grāmata “Kā Palejas Jānis savu būšanu kopis”. Kad ir izlasīta tās pirmā daļa – seriāla vērts stāsts par to, kā bārenis Jānis, neiztiekot bez visādiem mīlas līkločiem, ticis pie saimnieka goda. Tālāk var uzzināt dažādus padomus, kā efektīvi saimniekot – tātad to laiku jaunākos lauksaimniecības atzinumus. Piemēram: “Bez avju arājs arīdzan nepārtiks. Tāds viņu apģērbj, un labi treknas tās savus pircējus un ēdējus gan atradīs. Ja gribi labu villu, labu gaļļu un labus jērus no viņām redzēt, tad dot tām labu sienu, un katrai vēl katru dienu tik daudz kartupeļu, cik ar abām rokām vari sagrābt…”   Vai arī: “Apiņiem raugi tādu vietu, kur vēji nedabū viņus lauzt. Viņi grib gaisa prišumu un saules spīdumu. Apiņi aug pavieglā smilšu zemē, kad tikai tā būtu labi pārvandīta un tu treknus cūku mēslus nebūsi taupījis…”

Tā saimnieks varēja ko nebūt pamācīties starp nebeidzamiem lauku darbiem: lauku sagatavošana un sēšana, mēslu vešana, līdumu līšana, pļavu nosusināšana, siena sagatavošana, pļavu ierīkošana, rudens aršana, ziemāju sēja, labības kulšana, ēku un jumtu labošana, malkas vešana, būves muižā, linu kulstīšana utt.

Bet kāpēc nepieciešams uzvārds? “Ļaužu pārvaldīšanai ir vajadzīgs, lai katra saimnieka cilts saviem kristītiem vārdiem uzvārdu pieliek, un arīdzan katrs vientulis, kas pats par sevim zina un savas lietas pats valda, tāpat uzvārdu pieņem. Jo pēc tiem kristītiem vārdiem, kas tik daudziem ir tie paši, nevar vis labi izšķirt un pazīt visus pagasta ļaudis˝.

Patiesi, par bērnu vārdiem zemnieki nebūs daudz galvas lauzījuši. Piemēram, 1881.g. Puzenieku muižas reģistrā ierakstīti 1135 iedzīvotāji. Sieviešu vārdu pirmais piecinieks: Jūle – 76; Anna – 59; Lotte – 44; Lavīze – 44; Marija – 44 . Populārākie vīriešu vārdi: Fricis – 92; Kārlis – 72; Jānis – 42; Ansis – 34; Andžs – 31 .

Zemes izpirkšana no muižas par dzimtu noris strauji. Ventspils apriņķī līdz 1886.g. izpirkts 66,8 % muižu zemju, līdz 1912.g. – 90,5 % . Zemes izpirkšanas terrmiņš ir 15-28 gadi, pirmā iemaksa – 10-15 % no līguma summas. Caurmēra zemes cena par 1 ha šeit – 59 rubļi, kas ir ļoti augsta, tāpēc bieži māju iegūšana dzimtas īpašumā prasa vairāku paaudžu pūliņus. Piemērs no Zūru muižas:˶ 1880.g. 23. aprīlī parakstīts pirkšanas – pārdošanas līgums starp grāfu Lambsdorfu un pie Zūru pagasta pierakstīto Jukumu Reinholcu un viņa likumīgi pielaulāto sievu Ķērstu par Zūru muižai piederošo Mucenieku māju. Māja tiek pārdota uz dzimtu par 3400 sudraba rubļiem. Pirmā iemaksa izdarāma pie līguma slēgšanas – 200 rubļi. Pārējā summa jāsamaksā 10 gadu laikā, divreiz gadā iemaksājot 160 rubļus. Uzreiz pēc līguma parakstīšanas māja jāapdrošina pret ugunsgrēkiem.˝

Māju izpirkšanas rezultātā blakus muižu zemes īpašumam (toreizējā terminoloģijā – lielgruntniecībai ) blakus izveidojās mazgruntnieku slānis – saimnieki. Tie paši, kurus starpkaru Latvijā sauks par vecsaimniekiem un  kuri uz jaunsaimniekiem skatīsies no augšas.

19. gs. beigās Ventspils apriņķis tiek raksturots šādi (1896.g. statistikas grāmata): ˶Ventspils apriņķī pārsvarā izveidotas palielas zemnieku saimniecības ar pietiekošu zemes daudzumu, lai varētu izmantot jaunākos sasniegumus lauksaimniecības zinātnē, selekcijas sasniegumus kā augkopībā, tā lopkopībā. Plaši izmanto minerālmēslus un tehniku. Novērojama tendence pārstrādāt lauksaimniecības ražojumus, lai par savu produkciju iegūtu augstāku cenu. Lielākajā šo saimniecību daļā ir mūra ēkas, ko ieskauj dārzi.˝

©Ventspils muzejs, Stella Lindenberga

*Eduards Veidenbaums