Bieži vien stāstu veido viens priekšmets, citreiz, tikai to apvienojot ar papildus informāciju vai priekšmetiem, var izveidoties stāsts vai pat neliela vēstures atkāpe, kas spējīga mainīt lietu uztveri. Viena no tādām Kaziņu sakta un vieta, no kuras tā nāk, jo līdz šim Kaziņu mežu saistīja ar “stirnu kazām” vai Kazu Andžu. Viena sakta, kas rosina meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem.
Piejūras brīvdabas muzejs 20. gs. pēdējā ceturksnī veidojās teritorijā ap Kazandžu mājām. Cik senas ir šīs mājas un ar ko saistāms to nosaukums?
Diemžēl 1796. gada pilsētas plānā Kaziņu mežs un teritorija, kurā redzama mūsdienu Piejūras brīvdabas muzeja un Ventspils Piejūras kempinga teritorija, nav atspoguļota. Teritorija uz dienvidrietumiem no tagad. Jūras ielas apzīmēta ar vārdu “Heuschlag/Сѣнокосъ” – siena pļaujas vieta, tātad – pļavas. Kazandžu mājas nav redzamas arī 1812. gada plānā – vietā, kur tām vajadzētu atrasties, norādīts, ka šeit plašā teritorijā atradies “smiltājs, kur kādreiz bijuši pilsētas dārzi”.
19. gs. pirmajā pusē plānos tagad. Ostagals un zemes, kas visticamāk ietver arī mūsdienu Piejūras brīvdabas muzeja teritoriju, apzīmētas kā “Казенное поле/сѣнокосъ” jeb “valsts lauki, zemes/pļavas”. Vai iespējams, ka Kaziņu meža un Kazandžu māju nosaukums cēlies no šī krievu vārda (kazjonnoe) apzīmējuma? Droši to nevar apgalvot, bet tāda iespēja ir visai ticama. Kazandžu mājvieta, šķiet, pirmo reizi iezīmēta 1853. g. pilsētas plānā, bet ar mums zināmo nosaukumu redzama 1912. g. plānā (“Лѣсной стор. Казандже” – mežsargs Kazandže).
Tomēr kāds nesens atradums liek domāt, ka Kazandžu mājām šajā vietā ir daudz senāka vēsture – 2019. g. nogalē, zemes darbu gaitā kempinga teritorijā līdzās Piejūras brīvdabas muzejam atrasta bronzas riņķsakta, kas raksturīga 17. gs. beigām – 18. gs. sākumam. Vai to ganībās nozaudējusi ganu meita vai tomēr kāda tolaik jau pastāvējušas saimniecības sievietes – pagaidām paliek atklāts jautājums…