Līdz pat 19. gs. apakšveļas funkcija bija tērpa aizsargāšana no ķermeņa radītiem netīrumiem, jo lielākajai sabiedrības daļai mazgāšanās bija laikietilpīgs un dārgs process. Ilgu laiku apakšveļa bija garš linu krekls, īpaši neizceļot valkātāja dzimuma atšķirības. Pateicoties izmalcinātības un higiēnas attīstībai Renesanses laikmetā, izšūtas veļas valkāšana zem apģērba kļūst par sociālā statusa privilēģiju. Tolaik bija pieņemts, ka apģērba apkakles un piedurkņu zonā tiek smalki izšūtas detaļas tā, lai tās būtu redzamas, uzvelkot pārējo tērpu, un būtu saprotams, ka nēsātājs ir turīgs vai augstdzimis. Ņemot vērā mežģīņu izstrādājumu augsto cenu, mežģīnes, protams valkāja aristokrātijas pārstāves vai dāmas, kas pārstāvēja sabiedrības augstākos slāņus.

19. gs. apakšveļa sāka mainīties. Vīriešu apakšveļa joprojām saglabā funkcionālitāti, bet sieviešu veļa sāk izcelt sievišķīgo siluetu un kļūst erotiskāka. Šīs izmaiņas tikai pastiprināja apakšveļas savdabīgo būtību – nosedzot ķermeņa erogēnās zonas, tām tiek pievērsta lielāka uzmanība.

20.gs. sākumā mehāniski ražotās mežģīnes sāka izmantot kā papildinājumu sieviešu apakšveļai. Pateicoties 1939. gadā izgudrotajam neilonam, amerikāņu uzņēmumā Dupont Nemīrā, mežģīnes un sieviešu veļa kļūst par vienu jēdzienu. Laiki un mode mainās, tomēr apakšveļa vēl aizvien ieņem sievietes garderobē būtisku vietu.

Romantiskam vakaram piestāvēs skaista veļa, kas bieži vien vēl aizvien ir rotāta ar mežģīnēm.

Izstādē Livonijas ordeņa pilī “Mežģīņu šarms un noslēpumi” (sadarbībā ar Francijas institūtu Latvijā), skatāmi vairāki smalkveļas eksponāti gan no Annes Kamijī kolekcijas, gan mo Ventspils muzeja krājuma. Izstāde skatāma līdz 30.martam, savukārt 3.martā (Livonijas ordeņa pilī, Jāņa ielā 17) lekciju ciklā Vēstures otrdienas savu īpašo mežģīņu stāstu stāstīs kolekcionāre Anne Kamijī.

*Smalkveļa nāk no kungu modes (tāmn.dial.)