Ventspils muzejs ciklā “Vēstures otrdiena” piedāvā ieskatīties pilsētas Lielā laukuma vēstures lapaspusēs

Lielajā laukumā, kur sagaidām gadu miju, svinam svētkus, klausāmies koncertus, vēl salīdzinoši nesen marša skaņu pavadībā, sarkaniem karogiem plīvojot, soļojām ciešā ierindā 1.Maija un Lielā Oktobra svētku parādēs. Lielais laukums gan šodien, gan agrāk ir bijusi masu pulcēšanās vieta. Bet, cik sen laukums kļuva par laukumu?

1975.gadā svinīgajiem pilsētas pasākumiem šeit tika ierīkots Ļeņina laukums. Izcirsti koki, nojaukta apbūve, apvienoti divi kvartāli. Turpmākos sešpadsmit gadus uz ventspilniekiem no 20 m augstuma noraudzījās padomju varas tēvs un vadonis V.I.Ļeņins (1).

Vai tiešām tikai sešpadsmit gadus? Šķiet, Ļeņina piemineklis tur stāvējis veselu mūžību, līdz 1991.gadā viņu demontēja. Bet daudzi vēl atceras tos laikus, kad Lielā laukuma teritorija bija krūmiem un kokiem apaugusi, un savos nelielajos zemes gabaliņos rušinājās nelielo namiņu īpašnieki. Lielā prospekta pusē (tajā laikā – Brīvkalna iela) 1950.-60.gados bija iekārtots neliels parks ar smilšukasti, šūpolēm un bērnu lielāko magnētu – lācīša figūru (2), kura medus podā ne viens vien mazais ventspilnieks centās atstāt kādu cienastu.

Lielā laukuma godības laiks neaizsākas tikai 20.gadsimta septiņdesmitajos gados, bet gan daudz agrāk – vairāk kā gadsimtu atpakaļ. Jau 20.gadsimta sākumā Lielā laukuma teritorija bija iecienīta ventspilnieku atpūtas vieta. Šeit atradās biedrības “Union” sporta laukums un vasaras restorāns “Pie zaļajiem stabiem” jeb Puherta muižiņa.

Sports ventspilniekiem vienmēr ir bijis lielā cieņā. Pateicoties vieglatlēta Kārļa Kampara entuziasmam, jau 1903.gada jūnijā Ventspilī nodibināja Rīgas sporta biedrības “Union” Ventspils nodaļu un mūsu pilsētā galveno vērību pievērsa šosejas riteņbraukšanai. Riteņbraucēji aktīvi piedalījās dažādos izbraucienos un sacensībās ārpus pilsētas, bet reizi gadā rīkoja lielās sacīkstes uz Kuldīgas lielceļa. 1907.gadā sākās un 1909.gadā beidzās pirmā velotreka (3) būvniecība. Tas atradās pretim mācītāja T.Grīnberga mājai (tagad Kuldīgas iela 63). Treka vidū ierīkoja vieglatlētikas sektorus. Tiem bija liela piekrišana. Riteņbraukšanas sacīkšu starplaikos tika rīkotas dažādas vieglatlētikas sacensības: diska, smaguma un šķēpa mešanā, lodes grūšanā, kārtslēkšanā, dažādu distanču skriešanā, soļošanā un futbola spēlē. Šeit tapa arī pirmie nozīmīgie ventspilnieku sasniegumi sportā. 1909.gada sacensībās A.Kīlarts pārspēja toreizējo Krievijas rekordu un ieguva Krievijas impērijas meistara titulu lodes grūšanā.

Sporta biedrības “Union” lepnums un pilsētas ievērojamākā sporta slavenība bija diska metējs Teodors Sukatnieks (4.) (pazīstams arī ar iesauku Fedja). Sporta sacīkstēs viņš sāka piedalīties 1912.gadā, kad bija 17 gadus vecs. A.Kīlarts uzreiz saprata, ka šis puisis “sagādās rīdziniekiem krietnas galvassāpes”. Un tā arī notika. Tajā pašā gadā, par spīti skolas un tēva aizliegumam pamest Ventspili, T.Sukatnieks K.Kampara uzraudzībā devās uz Rīgu, uz savā mūžā pirmajām nopietnajām sacīkstēm, kurās ieguva spīdošu uzvaru – Baltijas meistara titulu diska mešanā, un pilnam komplektam – arī trešo vietu šķēpa mešanā. Līdz Pirmajam pasaules karam T.Sukatnieks bija labākais diska metējs Krievijas impērijā, 1913. un 1914.gadā uzvarot Viskrievijas olimpiskajās spēlēs ar rezultātu – 38,52m un 41,15m.

Sporta biedrība “Union” (5) vasaras mēnešos rīkoja vērienīgus sporta pasākumus, kuros piedalījās ne vien pašmāju sportisti, bet arī “Baltijas un Krievijas sportsmeņi un vieglās atletikas priekšstāvji”. Šie pasākumi pulcēja lielas ļaužu masas. Pasākumu norisi jo tīkamu darīja arī šeit esošais ventspilnieku iecienītais vasaras restorāns “Puherta muižiņa” (6., 7.) jeb “Pie zaļajiem stabiem”. Puherta muižiņa savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties tās īpašniekam, Liepājā dzīvojošajam G.D.Puherta kungam.

Muižiņa atradās aptuveni tagadējā Lielā laukuma teritorijā blakus Kuldīgas ielas alejai. Vasaras sezona parasti tika atklāta ar grandiozu ilumināciju. Katru dienu notika koncerti. Fišera kunga kapela spēlēja līdz pusnaktij. Bija arī brokastu koncerti. Ēdiens bija par samērā draudzīgām cenām. Kā atceras Herberts Dorbe: ”Še atsevišķās kabīnītēs varēja netraucēti kavēties pie atļautā un neatļautā, ko reizēm darīja vecākie un drosmīgākie pilsētas skolu absolventi.” Dārzā notika ne vien vērienīgi sporta pasākumi, bet arī dažādu biedrību rīkoti sarīkojumi un koncerti. Īpaši iekārtotas estrādes nebija, tādēļ katrā pasākumā tā tika celta no jauna. Estrādi parasti cēla Ganību ielas pusē. Kā atceras viens no ievērojamākajiem latviešu operdziedātājiem Ādolfs Kaktiņš, kura pirmais “brīvdabas” koncerts notika tieši šeit: “Uz dažām mucām bija konstruēta estrāde, kura pamatīgi līgojās no klavieru svara, pianista un manām kustībām. Laiks bija jauks, bet vējains. Tad nu es nostājos pa vējam un “taurēju” no visa spēka. Publikas bija milzums, piekrišana liela…”

©Ventspils muzejs, Māra Dāvida