Ventspils muzeja vēsturnieki reizēm piedzīvo notikumus, kuros viena lieta atrod citu. Piemēram, Ventspils vēstures interesenti, protams, zina par tvaikoni “Nikolajs”, kas gadsimta sākumā kursēja pa Ventu līdz Kuldīgai. Muzeja krājumā nonāca kāda pastkarte, kurā bija attēlota vīru brigāde 20.gs. sākumā uz tvaikoņa fragmenta fona (att.1). Kas ir šis kuģis, kas tiek pārbūvēts?

Un atbilde ieradās ar pastkarti Nr.2, kurā uz tvaikoņa sāna redzami patumši nosaukuma burti kirilicā – MEŽA.

Tvaikoni „MЕЖА” (upes nosaukums Krievijā, Pleskavas apgabalā), kas gadsimta sākumā kursēja no Ventspils uz Kuldīgu, ap 1912.gadu iegādājās Teodors Kampers. Tvaikoņa nesekmīgā darbība agrākajos gados (īpaši vasaras mēnešos, kad Ventā zems ūdens līmenis, kuģītis, labākajā gadījumā, kursējis tikai līdz Zlēkam) radīja nepieciešamību tvaikoni pārbūvēt un piemērot kuģošanas apstākļiem. Pēc pārbūves tvaikonis ieguva jaunu nosaukumu – „Nikolajs” un 1913.gada 1.maijā atsāka kursēt no Ventspils uz Kuldīgu (attēli 3, 4).

Pārbūves rezultātā kuģītis tika pagarināts par 40 pēdām, tagad tas bija 100 pēdu garš, 16 pēdu plats, ar 12 collu iegrimi, varēja uzņemt 2000 pudu kravas un 200 pasažierus. „Priekšgalā 1.klases kajīte un 4 atsevišķas nodaļas, kur var palikt arī pa nakti. Pakaļgalā 2. klases kajīte, ķēķa telpas un bufete. Klājs dalīts 1. un 2. klasei. Deķim ir jumts. Ir mazgāšanās kabinets un slimnīca. Glābšanas aparāti.” (Ventspils Apskats 1914.g. 8.III ).