No 16. jūnija Livonijas ordeņa pilī apskatāma izstāde Eksotiskās medības. Tērpi un aksesuāri tajā no Aleksandra Vasiļjeva fonda kolekcijas, zvēri no Ventspils muzeja un privātkolekcijām.

Medības aizlaikos tika saistītas ar izdzīvošanu un pārtikas sagādi, taču mūsdienās medības var saistīt arī ar īpašu tērpu vai aktuālu akcentu medībām. Ventspils muzejā skatāmajā izstādē savijušās vairākas izstādes nosaukumā Eksotiskās medības nojaušamās tēmas – zvēri kā medījumi, īpašie medību tērpi un aksesuāri, kurus iedvesmojusi eksotiska fauna. Izstādē būs skatāmi vairāk nekā 500 dažādu aksesuāru, kas saistīti ar medību tēmu un ap 30 tērpu, kuros varēs izsekot medību modes tendencēm, sākot ar 19. gs. 70. gadiem līdz pat 20. gs. 60. gadiem. Izstādes vidi bagātinās dažādi vietējās faunas un eksotisku zvēru izbāzeņi no Ventspils muzeja krājuma un privātkolekcijām.

Aleksandra Vasiļjeva fonds par izstādes tēmu vēsta sekojošo:

“Jau izsenis visas cilvēces attīstības laikā medības ir bijusi vīriešu nodarbošanās. Protams, aizlaikos nebija īpašu medību apģērbu, un mednieka galvenais uzdevums bija saplūst ar apkārtējo vidi. Medniekam bija jābūt nemanāmam.

Taču vēlākos laikos, medības kļūst par izklaides, nevis izdzīvošanas veidu. Tā laika aristokrātiem nerūpēja, cik rubeņu bija nošauts, un viņi neskaitīja noķertās meža irbes, viņus satrauca tikai viens – kā labāk pavadīt brīvo laiku. Sāk parādīties medību apģērbs, kas gūst izplatību ne tikai starp kungiem, bet arī starp kalpotājiem un dzinējiem, kas medībās dodas tērpti livrejās. Paslēpties mežā šādā apģērbā nebija iespējams. Parasti šāds apģērbs bija muižnieka ģerboņa krāsās, un cilvēks tajā bija pamanāms jau no tālienes.

17., 18. gs. medību kostīma dominējošā krāsa bija sarkanā. Varētu domāt, ka tik košas krāsas kostīms var aizbiedēt zvērus, toties ikviens varēja justies drošs, zinot, ka nekļūs par mērķi citam medniekam. Apģērbu nēsāja spilgtu, darinātu no samta vai vilnas, ar izšuvumiem vai zelta apdari. Dāmas devās medībās parūkās un lielās cepurēs, kas bija rotātas ar spalvām, kā baleta Žizele medību ainā. Tādi izbraucieni drīzāk atgādināja pikniku dabā, nevis medības. Medības balstījās uz dzinējiem ar suņiem, bet kungiem atlika vien saskaitīt trofejas.

Īpaši populāri bija tā saucamie medību aksesuāri  – patronjostas, somas, kas nereti tiek izšūtas stikla pērlītēm. Pakāpeniski, jau 19. gadsimtā, mode no spilgtajām krāsām sāka pāriet uz dabas toņiem. 19. gs. beigu medību kostīms sasaucas ar austriešu-ungāru tautas tērpu tēmu. Par ļoti modernu tiek uzskatīts audums, kuru dēvē par lodenu. Tas ir blīvs vilnas audums pelēkzaļā tonī, no kura tiek šūdinātas medību virsjakas, bikses un mēteļi. Šis audums kļuva par medību kostīma simbolu 19. gadsimta beigās.

20. gadsimtā šūšana no individuālās pārvēršas par masveida. Parādās specializēti veikali, kuros mednieki var iegādāties gatavo apģērbu. Šāds apģērbs, protams, ir vienkāršāks piegrieztnes ziņā, tam trūkst individualitātes un tas tuvinās militārajam stilam. Haki krāsa mednieku apģērbu padara līdzīgu militārajai kamuflāžai.

20. gadsimta otrajā pusē nāk modē fotomedības. Cilvēki, tērpušies aizsargkrāsas apģērbā, dodas dabā, nevis lai nogalinātu zvēru, bet gan lai iemūžinātu to ierastajā uzturēšanās vidē.”

Izstāde Ventspils muzeja izstāžu zālē būs skatāma no 16. jūnija līdz 25. septembrim.