Mūspuses ļaužiem šis nav pirmais vīrusu sērgas laiks. Ar ventiņiem raksturīgu paskarbu humoru uz savu slimošanu ar vīrusu infekciju 1936.gadā paraudzījies Ālant Vils (īstajā vārdā Fricis Forstmanis (1906-2004), pseidonīms arī Fricis Dziesma). Avots: „Ventas Balss”, 1936.gada 12.decembris, fragments no dzejoļa „Lai dzīvo gripa!”

Lai cilvēks būtu plāns kā skals

vai apvēlies kā ripa,

kad siltumvilnim pienāk gals

un mainās atkusnis un sals –

ikvienu tramda gripa

Tā ir tāds nejauks radījums:

ne cilvēka, ne spoku.

ja ar to jāsatiekas mums,

ir mūžam tāds pats iznākums:

bēdz istabā bez joku!

Un cilvēks telpās jož kā dzelts

un termometri tausta:

Trīsdesmitdeviņi..! kā zelts

mirdz stabiņš. Arguments še velts:

jau gripa tver aiz skausta.

Pie vecā! Slimais trīsas jūt

un meklē vietu siltu:

zem segas lien vai speltē sūt

Jums viņu ārā nedabūt

ar taisnu ne ar viltu.

Tam galva – stīpots spainis smags,

kāss nikni krūtis dauza.

Uz vēdera, šķiet, jāliek rags,

sāp mugura, sāp krusts un nags,

un kniebējs iekšas lauza.

Ko ēst? Kas gan vairs tādam lien?

Šķiet kūkas rada piepēm,

pilnsulīgs ābols – prauls tik vien,

un nēģis garšo, jānudien,

mans draugs, pēc zaļām ziepēm.

Vienalga, par ko stāstu es:

slimst veči, zēni, skuķes

un vīri,  sievas, vecenes…

Dzer daža tikai vērmeles

un sājas mērapuķes.

Bet kurš, teikt, slimo „modernāk”,

sauc nobijies pēc ārsta.

Tas raksta receptes, ko māk,

arvienu nesalasamāk,

un pulverīšus bārsta.

Kad slimajam reiz celties ļauts

uz pekām, viņš pie sienas

vien slieties grib kā dadzis pļauts

un jūtas kā caur uli rauts

vēl vismaz desmit dienas.

/../