Ventspils muzeja krājumā ir vairāki tūkstoši pastkaršu, ko ventspilnieki savlaik saņēmuši no kādiem tuvākiem tālākiem draugiem un radiem. 20.gs. sākuma pirmajās desmitgadēs pastkartes bija līdzvērtīgas mūsdienu watsap, e-pastiem vai telefona īsziņām, tikai – adresātu tās sasniedza dažu stundu vai dienu laikā, atkarībā no attāluma. Bet patiešām, līdzās apsveikumiem, kas noslēdzas ar vēlējumu: “Krampīgu amizieri ar ko sirds kāro!”(1926.g.) ir aicinājumi – “rītu iegriezties uz kafeju” vai solījumi – “pairīt pēc darba ienākt” un var tikai apbrīnot 20.gadsimta sākuma mūsu līdzcilvēku vēlmi pēc komunikācijas, par šādu aicinājumu nežēlojot 3 kapeikas pastmarkai (Krievijas impērijā par šādu naudu varēja ieturēt kārtīgas pusdienas krogā)!

Pirmās pastkartes pasaulē ierodas 19.gs. 40.-60.gados, piemēram, senākā Vācijas pastkarte, kas datēta ar 1869.gada oktobri un ceļojusi uz Austroungāriju, atrodas Berlīnes Komunikāciju muzeja ekspozīcijā. Sākotnēji pastkartēm gan attēls, gan adrese un arī sūtītāja teksts ir vienā pusē, tikai 19.gs. beigās pastkartēm parādās dalījums, kādu to pazīstam līdz mūsdienām – adrese tiek rakstīta atsevišķā pastkartes daļā, labajā pusē. Pastkartes evolucionē kopā ar iespiedtehnikas attīstību. Ja sākotnēji, apsveikumu pastkartēs dominē zīmējums, ko iespiež litogrāfijas tehnikā, vēlākos laikos to jau nomaina fototehnikas izmantojums. Taču pastkartes, kurās tiek izmantota fotogrāfija, vēl ilgi ir monohromas, un tālab tiek dedzīgi pilnveidotas – kolorētas neticami košās krāsās.

Ventspils muzeja Lieldienu pastkaršu kolekcijā senākās pastkartes ir no 1912. gada, tās veidotas krāsu litogrāfijā, šeit attēlotas glītas lilijas, eņģeļi un krusti, uz pastkartēm var saskatīt atzīmi “import”, – tātad tās nav drukātas toreizējā Krievijas impērijas teritorijā. Vizuālo tēlu ziņā nav būtisku atšķirību starp pareizticīgo Lieldienās un citu konfesiju sūtītajām pastkartēm.

Bet ir kāda pastkaršu grupa, kas tiešām izceļas uz ierasto cālīšu un zaķīšu fona. Tās ir pastkartes, kuru veidošanā izmantota fotokolāža, apvienojot romantisku fotogrāfiju ar kādiem jaunu, skaistu sieviešu, bērnu tēliem, reizēm ainavu (grafiku), ļoti bieži – sarkanbalta karoga motīvu un fraktūrā (vecajā drukā) iekomponētām dzejas rindām. Viss fiksēts uz melna fona. Lai padrūmi dekadentisko iespaidu mazinātu, šīs pastkartes mēdza izkrāsot sirdi plosošās krāsās – olas un puķes tapa spilgti rozā vai zilizaļas. Toties dzejas rindas bija piemeklētas atbilstoši Lieldienu nopietnībai, nereti kontrastējot ar pārējiem pastkartes elementiem. Piemēram, līdzās līksmai, jaunai mātei ar jūrnieku uzvalciņā uzpostu puišeli un meitenīti, var izlasīt Vensku Edvarda (īstajā vārdā Edvarts Skujenieks, 1855—1897 ) didaktiskos pantus: “Jūs, kas pasauls trakošanā/ Sevim prieku meklējiet…” vai Violas (īstajā vārdā Minna Leontīne Blaua,1878 –1944), rindas: “Ai, manas baltās, vientuļās puķes/Jūs vientuļās dvēseles ilgu trīsas,/ Priekš pasaules slēdzaties cieti!—“

Šīs dekadentiski romantiskās pastkartes sūtītas ap 20.gs.18.-24.gadu, vēlāk jau traģisma pieskaņas mazinās. Top saldu pārīšu fotodubultportreti, un starp tvīkstošiem profiliem, kas ielenkti košu olu, vistiņu un cāļu pulkos, dzejai vairs nav vietas. Ir, protams, muzeja kolekcijā arī Lieldienu apsveikumi, kas radīti kā gaumīgas kluso dabu vai ainavu fotogrāfijas, turklāt, no “dekadentiski jūgendstilīgajām” tās nešķir pat daži gadi, bet, spriežot pēc tā, cik daudz vairāk īpatnās pastkartes saņemtas, tām piemitis īpašs valdzinājums.

 Tomēr, lai kas un kādās tehnikās netiktu piedāvāts kā Lieldienu pastkarte, novēlējums visos laikos uz pastkartēm ir viens: “Priecīgus Lieldienas svētkus!”,

vēl arī Ventspils muzejs