Ventspils muzejā saistošas lekcijas par vēstures tēmām parasti noritējušas otrdienā. Nezaudējot tradīciju, šajā “Vēstures otrdienā” nu jau virtuāli piedāvājam ieskatu par 1710.-1711.g. mēra epidēmiju un Ventspils mēra kapiem, kā atgādinājumu, ka ne vienu reizi vien pasaule ir saskārusies ar bīstamām kaitēm…

1710.-1711.g. mēra epidēmija un Ventspils mēra kapi

Postošas slimību norises Ventspils pilsētu skārušas vairākkārt. Zināmākā ir mēra epidēmija, kas ilga no 1710. g. maijam līdz 1711 g. martam. Mērim sākoties, nepilnu triju mēnešu laikā mirst 173 cilvēki. Tā vismaz iereģistrēts baznīcas grāmatā. Ieraksti tajā pārtrūkst ar mācītāja nāvi septembrī, līdz ar to kopējais mēra upuru skaits paliek nezināms. Daudzviet sastopama ziņa, ka pēc mēra pilsētā palikušas tikai 7 ģimenes. Iespējams, ka īstā situācija nav bijusi tik traģiska – var pieņemt, ka vismaz daļa iedzīvotāju sērgu pārlaiduši kādās nomaļās vietās un atgriezušies pilsētā vēlāk. Visai ticami, ka netika uzskaitītas ar nepilsoņu ģimenes. Lai vai kā, bet 1712.g. pilsētas rāte hercogam raksta, ka gandrīz katrā mājā kāds miris. Tātad ir bijušas mājas, kuras sērga nav skārusi un ģimenes, kurās par mēra upuri bijuši tikai daži tās locekļi un salīdzinoši īsā laikā pilsētā atjaunojies normāls dzīves ritms.
Taustāmas tiešās liecības, kas saglabājušās par mēra epidēmiju, ir to upuru kapi. Ventspils, šķiet, ir vienīgā Latvijas pilsēta, kurā iespējams droši konstatēt Mēra kapus, pārējās kapsētas savu “mēra” vārdu ieguvuši vēlāk – tas saistījies ar cilvēku nezināšanu un atmiņā saglabātu nesenu notikumu piedēvēšanu senākām apbedījumu vietām.
Mēra upuru apbedījumu vieta izvēlēta nostāk no pilsētas toreizējā centra, tagadējā Sofijas- Kuldīgas – Annas ielu kvartāla dienvidu daļā. Kapsēta postīta, 20.gs. sākumā ceļot tagadējo Kultūras centra ēku, kā arī vēlākajās pārbūvēs un infrastruktūras izveidē. Zemes darbu gaitā parasti tika konstatēti kauli no apbedījumiem, bet pirmie arheoloģiskie izrakumi veikti tikai 20.gs. beigās. Plašākajos no tiem 1996.g. tika atsegti 5 nepostīti apbedījumi. Tas, ka mirušie tikuši apbedīti bez zārkiem, un neievērojot baznīcas tradīcijas, kā arī to kaulu stāvoklis, kas norādīja uz ātru un paviršu apbedīšanu, liecināja, ka šie apbedījumi saistāmi ar mēra epidēmiju.

Spilgtākā liecība par 1710.-1711.g. epidēmiju ir kāds 2007.g. arheoloģiskās uzraudzības gaitā atsegtais apbedījums. Kapā guldīta kāda ap 20 gadus veca sieviete. Ķermeņa novietojums – saliektais stāvoklis un zem galvas atliektā kreisā roka – liecināja, ka mirusī apbedīta steigā, ķermeni vienkārši iemetot nedziļā bedrē.

Jāatzīmē, ka epidēmijas apbedījumu vieta mūsdienās nav bīstama – mēra baktērija Yersinia pestis un tās sporas ir iznīkušas jau vismaz divus gadsimtus.