Dzeinis nav dzenis. Ar to varētu sākt.

Savulaik meža koku dravniecība bija līdzvērtīga zemkopībai, bet lai darbotos meža dravniecībā, bija vajadzīgs vairāku rīku kopums: īpaša plakani novīta virve un palīgvirve, dzeinis, vārna, liedzējs, dzeiņa kāsis un dzeiņa sēdeklis.

Dravniecība 18. un 19. gs. pakāpeniski pārgāja uz bluķu stropiem, kas novietoti uz zemes, un vēlāk – uz mūsdienu modernajiem bišu stropiem. Tomēr vēl ilgi valdīja uzskats, ka bites vislabāk ir turēt mežā. Ir pierakstīts kādas kurzemnieces (no Rendas puses) Minnas Meļķes stāsts, kur 1929. gadā divi vīri iet uz dravošanu. Viens sēž dzeinī, otrs velk viņu augšā ar velkamstriķi. Kāpējs līdzi ņem dūliju (dūmu kannu), lielu dunci un klēpī – spainīti vai bļodu, galvā uzliek sietiņu. Vispirms dūmo, tad lauž dravas kluci ārā un liek bļodā. Medus viss netiek izņemts, daļa tiek atstāta bitēm barībai. Vecāki ļaudis pirms un pēc šī darba esot skaitījuši visādus vārdus, bet tikai tā, lai citi nedzird. Katram biteniekam bijuši savi vārdi un savi noslēpumi, kā ar bitēm apieties.s.

Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā ir saglabājies šāds dzeinis un senās dravniecības instrumenti no 20. gs. sākuma.

Šie dravnieka darba rīki ir unikāli arī amatniecības paņēmienu ilgās pēctecības dēļ, jo Latvijā senākais zināmais dzeinis ir atrasts Āraišu ezermītnes izrakumos un tiek datēts ar 9.gs.

©Ventspils muzejs, Dace Kamela