No Otrā pasaules kara beigām līdz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai 1990. gada 4. maijā, ilgus gadu desmitus dzīvojām “tūkstoš deviņi simti padomju gados”. Tā šis laikposms apzīmēts kādā tajos gados mīlētā žurnāla “Dadzis” numurā. Pēdējos padomju gados gan lāgā nebija, ko ēst. Kolektivizācija beidzot bija atmaksājusi padomju varai.

            1987. gada janvārī Padomju Savienības izsludinātā atklātības politika atcēla gadu desmitiem pastāvējušos aizliegumus, noklusējumus un apmelojumus daudziem vēstures un kultūras jautājumiem. Plaisa starp padomju skolā mācīto un patiesību izrādījās tik liela, ka 1988. gadā tiek atcelts eksāmens vēsturē vidusskolu beidzējiem. Lai gan lielam skaitam cilvēku patiesā vēsture bija zināma, – tā taču bija izpostījusi tik daudz ģimeņu un likteņu.

            Tālāk jau nāk 1988. gada 1. jūnija Latvijas radošo savienību plēnums, Latvijas Tautas Frontes dibināšana 1988. gada 8. oktobrī, “Baltijas ceļa” akcija 1989. g. 23. augustā, vēl citi notikumi. Ventspilī – mītiņš toreizējā Dziesmu svētku laukumā 1988. gada 5. jūnijā. Mēs visi taču atceramies apbrīnojamo ļaužu vienotību.

            Tāpēc, pienākot 1991. gada janvāra dienām – Padomju Savienības mēģinājumam atjaunot savu varu Latvijā – varēja tikai tā: kopā aizstāvēt Latviju.

            Cik daudz notikumu šajā janvārī pirms 30 gadiem!

            13. janvāra naktī padomju tanki ielenc Lietuvas Republikas Augstāko Padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu, nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki.

            13. janvārī, pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem, Latvijas Tautas Frontes rīkotajā protesta manifestācijā Rīgā 11. novembra krastmalā sapulcējas ap 500 000 cilvēku. LR Augstākā padome pieņem “Aicinājumu Latvijas tautai”.

                13. janvāra dienā Latvijas Tautas Frontes sarīkotajā Vislatvijas protesta manifestācijā, sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā, 11. novembra krastmalā sapulcējās ap 600 000 cilvēku. Latvijas iedzīvotāji sāk veidot barikādes un apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, Radio namu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, kā arī Rīgas tiltus. LR Ministru kabinets dod norādes organizēt smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, automašīnas ar baļķiem barikāžu celšanai. Naktī sākas šo norādījumu izpilde.

            14. – 16. janvārī padomju milicijas specvienība OMON uzbrūk barikāžu aizstāvjiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem, atklāj uguni uz barikāžu aizstāvjiem, ir ievainotie un bojā gājušie.

                20. janvāra vakarā OMON un nezināma kaujas grupa uzbrūk Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai, atkal ir ievainotie un nogalinātie.

            25. janvāris – tiek pasludināta Sēru diena, notiek 20. janvāra upuru bēres.

            27. janvāris – barikāžu laika noslēgums.

            Ventspilī LTF novada valde 12. janvārī paziņo par izbraukšanu uz tautas manifestāciju Rīgā 13. janvārī. Tiek izveidota Apvienotā koordinācijas padome. Naktī no 13. uz 14. janvāri pirmā 15 smago automašīnu kolonna no Ventspils dodas uz Rīgu, lai bloķētu svarīgākos objektus. Ventspilnieki nosūtījuši uz Rīgu 32 smagās tehnikas vienības, malku, degvielu, pārtikas produktus, barikāžu aizstāvēšanā piedalījušies aptuveni 500 ventspilnieku. Barikāžu dienu dalībnieki ir arī visi tie ventspilnieki, kas nesa uz koordinācijas vietu – toreizējo Ekskursiju biroju vecajā rātsnamā (tag. Rakstnieku un tulkotāju māja) – pārtikas produktus, pašu ceptos pīrāgus, cimdus un zeķes. Un domās bija kopā ar saviem darba biedriem, draugiem, un tuviniekiem, kas devās uz barikādēm Rīgā.

            No barikāžu dalībnieku atmiņām:

“Ļaužu tūkstoši Doma laukumā, Jēkaba ielā, pie Parlamenta. Uz radionama balkona skaļrunis raida ziņas ik pēc pusstundas. Pie radionama liesmo ugunskurs, un cilvēki ap to sēž nopietnām cietām sejām. Draudu ēna: bruņota vara var uzbrukt neapbruņotiem cilvēkiem. Ielas, kas ved uz Doma laukumu, uz Parlamentu, aizbarikādētas. Ministru padomes ēka aizbarikadēta ar buldozeriem, traktoriem, smagām kravas mašīnām, ar baļķu kravām smilšu maisiem…”

            “Protams, var jautāt, kāda nozīme svarīgu objektu aizsardzībā bija šiem neapbruņotajiem cilvēkiem? Kāda nozīme barikādēm, kas veidotas no traktoriem, automašīnām? Praktiski jau laikam nekāda, ja sāktu runāt tanki un automāti…taču morāli gan tas bija spēks, kas lika runāt pasaulei…”

            Plašā sabiedrības iesaiste novērsa tobrīd visnopietnāko mēģinājumu gāzt likumīgi ievēlētās Latvijas Republikas varas struktūras. Sava nozīme bija arī starptautiskās sabiedrības reakcijai.

            1991.gada barikāžu notikumi ir viens no Latvijas neatkarības atgūšanas simboliem.

           Aicinām Ventspils un novada barikāžu dalībniekus dalīties ar muzeju savās atmiņās, ar fotoattēliem, un muzeja krājums papildināsies ar šī laika liecībām:
e-pasts: [email protected]
tālr. +371 63607035

©Ventspils muzejs, Stella Lindenberga