Gadsimtu senais Vasarnīcu ielas šarms vēl šobaltdien jaušams vai ikkatrā Mikutoviču dzimtas nama arhitektoniskajā detaļā. Vienā no savulaik greznākajiem Vasarnīcu ielas namiem (tagad Vasarnīcu iela 15) jau gandrīz gadsimtu mīt Popes aptiekas provizora Josifa (Jāzepa) Marjana Mikutoviča dzimta. Šodien vien retais var lepoties ar to, ka savas dzimtas namu apdzīvo jau ceturtajā paaudzē.

J.Mikutovičs dzimis un audzis Rīgā daudzbērnu ģimenē. Abi ar vecāko brāli kopš bērnības gadiem aizrāvās ar dabas pētniecību. Vecākais brālis Johans kļuva par ievērojamu Latvijas un Igaunijas sūnu pētnieku, bet Jāzeps pabeidza medicīnas studijas Tērbatas (tagad Tartu) universitātē un kļuva par aptiekas provizoru. Mācekļa – provizora asistenta gadi dažādās Rīgas aptiekās nu bija beigušies. Jāzeps Mikutovičs pats kļuva par provizoru un pārcēlās uz dzīvi Talsos, kur no 1904.- 1912.gadam vadīja O.Gērkes aptieku.

Studiju gadi Tērbatā viņu bija saveduši kopā ar skaistu, izglītotu igaunieti Adelheidu Emīliju Leontīni Blaufeld, kura 1912.gadā kļuva par viņa sievu. J.Mikutovičs ar kundzi tajā pašā gadā pārcēlās uz dzīvi Popē, kur turpmākos trīsdesmit gadus vadīja Popes aptieku.

J.Mikutovičs pēc dabas bijis ļoti noslēgts cilvēks, tādēļ retais zināja, ka paralēli darbam aptiekā, viņš strādāja kā zinātnieks – entomologs. Viņam bija izdevies savākt ievērojamu kukaiņu kolekciju, kurā bija vairāki tūkstoši vienību (daļa tika nodota Latvijas Universitātei, bet daļa – Ventspils 1.pamatskolai).

Vēl nepaspējuši iejusties jaunajā dzīves vietā, kad klāt bija Pirmais pasaules karš un Popes aptiekāram ar sievu bija jādodas bēgļu gaitās uz Jaroslavļu. Karam beidzoties, Mikutoviču ģimene atgriezās mājās, bet sievas Adelheidas veselība bija neatgriezeniski cietusi. Lai uzlabotu kundzes veselību, J.Mikutovičs par 14 tūkstošiem latu iegādājās vasarnīcu (tagad Vasarnīcu iela 15) Ventspilī, cerībā, ka jūras veselīgais gaiss spēs līdzēt.

Kamēr pats provizors augām dienām strādāja Popes aptiekā, viņa sieva un kalpones Pētersones kundzes padsmitgadīgā meitiņa Lība dienas pavadīja Ventspils vasarnīcā. Vasarnīcas smilšainajā pagalmā viņas ierīkoja skaistu dārzu. Tur netrūka ne ogu, ne dārzeņu, ne ziedu, ne košumkrūmu. Mājas saulainajā pusē pat tika audzētas vīnogas. Kundze daudz lasīja, rakstīja dzeju un mācīja Lību. Adelheidai bērnu nevarēja būt, tādēļ viņa ļoti pieķērās savai kalponītei – laika kavētājai Lībai. Pretēji pārējo vasarnīcu iemītniekiem, abas piekopa savrupu un noslēgtu dzīves veidu.

Pasliktinoties veselībai, saimniece lūdza Lību neatstāt nepraktisko vīra kungu un pēc viņas nāves turpināt par viņu rūpēties. Lība vārdu turēja. Gadu pēc saimnieces nāves 61 gadu vecais J.Mikutovičs apprecēja 25 gadus jauno Lību. Nākamo deviņu gadu laikā Lība dāvāja provizora kungam divas meitas un divus dēlus.

Pretēji J.Mikutovičam, viņa jaunā sieviņa bija ļoti saimnieciska. Ne reizi vien vecais aptiekārs ar lepnumu bija teicis, ka viņa sieva prot visu. “Darbs dzina darbu” – tā savu māmiņu atceras vecākā meita Veronika.
Klāt ir Otrais pasaules karš un smagie pēckara gadi. Lības saimnieciskums ir tas, kas palīdz ģimenei izdzīvot. Jāzeps Mikutovičs ir stipri gados, un veselība liek par sevi manīt, tādēļ tiek iegādāta govs, kas palīdzēs ģimenei izdzīvot, kad paša saimnieka vairs nebūs. Sākoties karam, J.Mikutovičs Popes aptiekas pagalmā zemē ieracis divus koferīšus – vienu ar sudraba, otru ar cara laika zelta naudu. 1946.gadā, īsi pirms savas nāves J.Mikutovičs savai sievai izstāstīja, kur noracis uzkrājumus. Koferītis ar sudrabu bijis ierakts tieši zem taciņas. Tajā atradušās 500 Ls banknotes un sudraba 5 latu monētas. Pieclatnieki Lībai noderēja, jo pēckara gados viņa tos mainīja pret pārtiku un apģērbu.

1946.gadā, kad padomju vara atņēma Popes aptieku, Lība ar bērniem un visu iedzīvi atgriezās Ventspils vasarnīcā, no  kurienes kara laikā tika izdzīta, jo mājā tika ierīkots vācu armijas sakaru punkts. Bet arī šeit viņu gaidīja pārsteigums – jaunā vara vasarnīcā bija izmitinājusi citu ģimeni. Vēl ilgus gadus Mikutoviču ģimene namu dalīja ar citiem īrniekiem, lielākoties blakus esošās slimnīcas ārstiem un viņu ģimenēm. Lība pārdzīvoja savu vīru četrdesmit gadus. Šodien lepnais nams Vasarnīcu ielā 15 atkal pilnībā ir Mikutoviču dzimtas īpašums.

No Lības Mikutovičas meitas Veronikas atmiņām “…mamma visu mūžu kādam ziedojās. Vienmēr redzēja kādu, kam iet vēl grūtāk un centās palīdzēt. …es neatceros viņu raudam. Nekad. Viņa vienmēr dziedāja. Visu laiku…tikai skumjos brīžos tās bija bēdīgas dziesmiņas…”

Ventspils muzejs pateicas Mikutoviču ģimenei par sirsnīgo atbalstu izstādei “Vasarnīcu iela”.

©Ventspils muzejs, Māra Dāvida