“Sauc Dievu, ej tuvākam palīgā! “ – tāda ir ugunsdzēsēju devīze.

Cīņa ar uguni ir tikpat sena kā pilsētu vēsture. Neko daudz vairāk, kā lūgt Dievu, jau arī nebija iespējams senajās cieši apbūvētajās koka pilsētās. Un vēl taisīt troksni, modināt un saukt palīgā citus. Cīņa ar postošo elementu parasti gan palika bez lielākām sekmēm. Tā Ventspilī 1659. gadā zviedru-poļu kara laikā notikušais ugunsgrēks noposta gandrīz visu pilsētu.

Ugunsdzēsība mūsdienu izpratnē sākusi veidoties 19. gs. vidū. Tad arī dibinātas pirmās brīvprātīgo ugunsdzēsēju  biedrības.

Jau senākajos pilsētu kārtības noteikumos minēti dažādi ugunsdrošības pasākumi – aizliegts atstāt dzīvokļus bez uzraudzības, kamēr tur kuras uguns; noteikts pienākums namsaimniekiem tīrīt skursteņus un dūmvadus; aizliegts turēt viegli uzliesmojošus materiālus namu bēniņos, u. c.

1857.gadā Ventspils rāte pieņem būvnoteikumus, to skaitā arī attiecībā uz ugunsdrošību, piemēram, starp atsevišķiem īpašumiem jābūt ugunsdrošam mūrim, katra nama sētā jābūt akai, krāsnis nedrīkst stāvēt pie koka sienām, u.c.

Ap šo laiku ugunsdrošības uzraudzībai pilsēta iecēlusi īpašu randmeistaru, viņa pienākumos ir arī rūpēties par skursteņu tīrīšanu. Kādā dokumentā uzskaitīts pilsētas rīcībā esošais ugunsdzēšanas inventārs, piemēram, lielā šļirce ( šļūtene ) uz 4 riteņiem, pasūtīta no Berlīnes, 2 diviem vīriem nesamas šļirces, rati rīku vešanai u.c. Turpat nosauktas nederīgās lietas: 3 ādas spaiņi,- ļoti veci, 4 koka kāpnes,- vecas un smagas, 4 ugunsāķi un 12 cirvji, – nolietojušies. Tad nu pilsētas rāte paredz ievērojamu summu – ap 5000 sudraba rubļu – inventāra atjaunošanai. Taču vajag arī cilvēku, kas prastu ar šiem ugunsdzēsības rīkiem ugunsnelaimes reizē rīkoties.

1871. gadā vairāki Ventspils pilsoņi – lielākoties vācieši – ierosina tos pilsoņus, kas vēlētos piedalīties brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā, pieteikties pilsētas rātē. Aicinājumam atsaukušās 135 personas. Tiek izstrādāti jaundibināmās biedrības statūti, un 1871. gada 26. oktobrī notiek pirmā biedrības pilnsapulce. Piedalīties biedrībā varēja katrs pilsētas iedzīvotājs, kurš sasniedzis 17 gadu vecumu.

Biedrībai ir savs karogs, uz kura bijis izšūts uzraksts vācu valodā: “Dievam par godu, tuvāko aizstāvēšanai”. Tiek ieviests amata apģērbs: baltas blūzes ar misiņa pogām, baltiem uzplečiem ar sarkanām apšuvēm, baltām biksēm,  jānēsā josta. Un, protama lieta, visiem tiek pasūtītas misiņa ķiveres.

Paredzēti vairāki veidi ugunsdzēsēju apziņošanai sarkanā gaiļa gadījumos. Viens no tiem – zvanīt baznīcas zvanus. Ja divi sitieni – ugunsgrēks pilsētā, ja trīs – tad uz laukiem.

Lielākas ugunsnelaimes ventspilniekus pavada visu 19. gs. nobeigumu. Piemēram, 1882. g. izceļas tik liels ugunsgrēks Kāna kokzāģētavā, ka dzēšanas darbos iesaistīts ostā stāvošais karakuģis, matrožiem pēc tam izsniegtas naudas balvas.

Ugunsgrēki Ventspils kokzāģētavās notikuši bieži. Pēc viena tāda 1928. gadā feļetonists P. Robinsons vietējā avīzē uzraksta:

Vecā lāga fabrika

Aizgāja ar liesmu,-

Nodziedāja nelaikā

Savu gulbja dziesmu…

Jau 1872. gadā minēts ugunsdzēsēju depo Annas ielā pie pilsētas rātsnama.

• 

• 

• 

• 

Kad šī koka ēka savu mūžu bija nokalpojusi, 1939. gadā šeit uzceļ jaunu depo ar novērošanas torni. Šajā laikā pilsēta sadalīta 5 iecirkņos, katrā iecirknī ierīkota ugunsgrēka pieteikšanas vieta ar tālruni.

Jāpiemin šīs biedrības sabiedriskā dzīve, kas allaž iepriecināja arī pilsētas iedzīvotājus. Gaidītas tika ugunsdzēsēju rīkotās zaļumballes vasarās un sarīkojumi ar loteriju ziemās,  un paraugdemonstrējumi rātslaukumā  biedrības ikgadējos svētkos. Kādā no ugunsdzēsēju zaļumballēm tika sarīkots pirmais “Mis Ventspils” konkurss, kurā uzvarēja kāda Milda Putniņ jaunkundze no Ostgala.

Profesionāla ugunsdzēsēju komanda pilsētā sāk strādāt tūlīt pēc Otrā pasaules kara.

© Ventspils muzejs, Stella Lindenberga

*Ventspils ugunsdzēsēji Rātslaukumā 20.gs.sāk.