Ar ventiņiem raksturīgu humoru Ālant Vils (īstajā vārdā Fricis Forstmanis (1906-2004), pseidonīms arī Fricis Dziesma) apliecina, ka ir atradis ideālo ēdienu, turklāt piedāvājot pagatavošanas recepti ievītu dzejas rindās. Īsta kurzemnieku maltīte!

Alant Vils

Siļķ un rācens

Dažam labam rozīņ plācens
garem zobem liekes rūgts.
Man, ja tik i siļķ un rācens,
Liekes, ka es gostes lūgts.

Siļķ un rācens noder godes,
to var ēst pa māj un talk,
pusdiene vo nakt atsmodes,
vojag iztaist vien jo smalk – :

Rāciņs jem un erōš sprukstes,
ļōj, le apsgruzdnes pusbrūn.
Kad ju miz i plīzdam plukstes,
vidkels izvierst mīksts kā dūn.

Ēriņ tikam apveļ miltes,
pesper vel kād pikat sviest,
aptiņ ovīz un liek spiltes
sutant, cik var viķnams ciest.

Peic tam noceļ putars katal,
eliek kupant kunkiļ pod,
ļōj, le saplok, un liek akal,
kamēr karit stāv a god.

Tad vel pārsper visam krejam,
atlaiž apekel un jost
un kož ēdam, un streb lejam,
kamēr vairāk i ne most.

Un tad jem un noslōk bēniņs,
pieceļes un pārmet krust:
Laiks grōž pasōls, Dievs gāž ķēniņs –
siļķ un rācens nivar zust.

Nivar zust!