Mūsdienu scenārijs, šķiet, varētu būt šāds – šokolāde Valentīna dienā, bet pēc kāda laika – saderināšanās gredzens iecerētajai. Vismaz vēlams tā. No kurienes un kā Latvijā ienāk saderināšanās gredzena pasniegšana, lai paliek sociālantropologu  pētījumu ziņā. Katrā ziņā pirms gadiem 150 – 200 šāda tradīcija pie mums nav bijusi. Saderināšanās gredzena vietā  18.gs. otrajā pusē – 19.gs. vidū puisis iecerētajai dāvājis  derību saktu – greznu un masīvu sudraba juvelierizstrādājumu, ar ko jaunavai rotāties svinīgos un svētku brīžos. Tās diametrs nereti sasniedza 20 cm. Protams, viss bija atkarīgs no rocības, kāda nu topošajam līgavainim bija.

Lielās sudraba saktas villaiņu un ņieburu rotāšanai Kurzemes etnogrāfiskajā materiālā bija plaši izplatītas. Tām arī raksturīgas, no citiem novadiem atšķirīgas formas. Viena no tādām ir arī pieminētajām derību saktām –  tām nosaukumu veidojošs īpatnējs elements ir divas sadotas rokas.

Saktām ar sadoto roku motīvu (tā to senākās formas arī dēvē arheologi) ir ilga priekšvēsture.  Rietumeiropas rotu klāstā tās zināmas jau 12.-13. gs., Baltijas telpā šo saktu mode pilsētnieku vidū parādās 14.-15.gs. Katrā ziņā Tallinas zeltkaļu šrāgas jau 1393. gadā paredz, ka zellim, vēloties kļūt par meistaru, tāda (dēvēta par handtrowe bratze) jāprot izgatavot. Nedaudz vēlāk šādu “meistarstiķi”, kā amatprasmes apliecinājumu liek darināt arī citu pilsētu zeltkaļiem. Vai arī tajā laikā tā ir saderināšanās dāvana, nav zināms. Ārpus pilsētām, “nevācu ļaužu” sabiedrībā šāda rotaslieta tiek aizgūta un piemērota iespējām un gaumei tikai 15.gs. beigās – 16.gs. Tad tās tiek darinātas no bronzas un 17.-18.gs kļūst īpaši populāras tieši Kurzemē. Šķiet, ka tobrīd tās vēl nebūs lietotas kā saderināšanās dāvana – arheoloģiski pētītajos sieviešu apbedījumos dažkārt dotas līdzi pat trīs šādas rotas. Nelielās bronzas saktas, ar sadoto roku motīvu, kā iecienītas rotas Kurzemē sastopamas visu 18.gs., bet līdzās tām jau pašās 17.gs. beigās zemnieku rotu klāstā parādās arī lielas un greznas sudrabā izsmalcināti veidotas saktas, kurās līdzās citiem rotājumiem, atveidotas arī divas sadotas rokas. Nereti virs tām novietota arī sirds. Tieši ar 18.gs. otro pusi iespējams izsekot tradīciju, kas ļauj tās uzlūkot par derību saktām, īpašu dāvanu iecerētajai.

To, ka šīs rotas tiešām ir derību saktas, apliecina iegravētie uzraksti saktu neredzamajā, muguras pusē. Šķiet, ka viens no senākajiem ir redzams kādā Ķoniņciema saktā, kurā lasāms gan līgavaiņa, gan arī iecerētās vārds –  Ansis un Ķērsta. Līdzās iegravēts arī gads – 1791. Šādas 18.gs. derību saktas glabājas arī Ventspils muzejā. Tajā ieraksts – Conrat Dirik  Merte Magrethe 1793. Konrāds Dīriķis Mertei Magretei, 1793.gadā.

Bet greznākajā un lielākajā no derību saktām rakstīts Pihpur Jahne Secer Anne, Anno 1847. Tātad Pīpuru Jānis savai izredzētajai Secerei (Zecerei) Annai, 1847.gadā. Nēsājot, ieraksti nereti nodiluši un tādēļ grūti salasāmi.

Piemēram, kāds Zelle Jucum (zellis Jukums vai Zeļļu Jukums) Ottei derību saktu dāvājis 183?. gadā, pēdējais cipars nesalasāms. Kādā citā saktā minēts tikai līgavas vārds un gads – Sewud Lise 1839 vai tikai vārds Barbe Iost (šī sakta no Užavas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Vēl kādā – tikai gads, 1844. Interesantākās, protams, ir tās, kas cauri gadsimtiem saglabājušas jaunā pāra vārdus. Tiek uzskatīts, ka derību saktas tika nodotas mantojumā meitām.

            Jāpiezīmē, ka vārdi greznajās sudraba saktās iegravēti jau 17.gs. Tikai tās nav derību, bet gan cita veida saktas, kuras nerotā sadoto roku motīvs. Tajās parasti ierakstīts vīriešu vārds – Tomm Geddert, Sielen Geddert, Sokaht Tennis, Hinrich Schmaker u.c. Šķiet, ka šīs saktas nav uzlūkojamas par derību saktām, dāvanām līgavām, bet gan atspoguļo tēvu vai vīru dāvinātās rotas meitām vai sievām. Par to liecina arī vairākas tautas dziesmas:

Tēvs brauks tiergû,

Jems mani līdze,

Pierks man mēleni,

Sudraba sakti.

Bet tieši derību saktas glabā liecības par senu romantiku un zudušām tradīcijām, nereti ļaujot atpazīt arī tajās iesaistītos cilvēkus.

© Dr.hist.Armands Vijups, Ventspils muzejs