Trešdien, 11.decembrī, Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī, tika nogādāts unikāls senās biškopības objekts – Kaziņu doru priede.

Vairāk kā 200 gadus vecā Kaziņu priede 19. un 20.gs. sākumā izmantota kā dravniecībai – tajā izveidotas vairākas dores, kuras kalpoja kā bišu mājokļi. Dore ir mākslīgi veidots, parasti garenas formas dobums koka stumbrā. Mūsdienās dores vietu var atpazīt kā pamazām aizaugošu garenu dobumu, kura iekšpuse ir izcirsta un sienas mākslīgi apdarinātas, nereti atrodamas plauktu vietas vai kādi citi dores iekārtojuma elementi. Parasti dores veidotas koka dienvidu pusē, lai tās ilgāk apspīdētu saule. Dravniecība, izmantojot “bišu kokus” jeb kokus ar dorēm, ir senākā un vienkāršākā biškopības forma, kas Latvijā pazīstama vismaz 1000 gadus, ja ne ilgāk. Lai nokļūtu līdz parasti augstu izcirstām un aprīkotām dorēm, dravnieki izmantoja īpašas, kāpšanai paredzētas ierīces – dzeiņus. Gadā no viena dores koka bija iespējams iegūt 5-7 kg medus, kā arī vasku. Līdzās vienīgajam saldumam – medum - senatnē īpaši pieprasīta izejviela bija vasks – no tā darināja sveces, izmantoja auklu un virvju vaskošanai, veidoja pamatnes viduslaiku zīmogiem, kā arī tā sauktās “gaistošā vaska” formas metāla priekšmetu atliešanai. Tādēļ nav neparasti, ka dravniecība un strīdi par ‘bišu kokiem” pieminēti jau Indriķa Livonijas hronikā 13.gs. sākumā. Senā dravniecības forma turpināja saglabāties arī vēlākajos gadsimtos, līdz 19.gs. to pamazām pārņem modernāki biškopības paņēmieni, kuros izmanto stropus. Nav drošu ziņu, līdz kādam laikam Latvijas mežos dētas (kaltas) senlaicīgās dores. Ziemeļkurzemes mežos atsevišķās vietās to izmantošana turpinājusies līdz pat 20.gs. 20.-30.gadiem.

Kaziņu priede ir unikāla doru skaita dēļ – tas ir vienīgais šobrīd zināmais “bišu koks”, kurā veidotas 3 dores! Šobrīd tās daļēji aizaugušas, bet to iekšienē joprojām saskatāmas iecirstas krustveida zīmes. Vienas dores augšdaļā pārvietošanas laikā tika konstatēta masīva kalta dzelzs nagla, kas acīmredzot saistāma ar  kādreiz dores ieeju noslēdzošo dēli. 2010.gada vasaras vētrā priede tika nolauzta un gandrīz deviņus gadus atradās guļus stāvoklī, atbalstījusi stumbru uz zaru žuburoto vainagu. Agrāk vai vēlāk to piemeklētu dabas aprites liktenis un tā neizbēgami satrūdētu. No šī likteņa Kaziņu doru priedei izdevās izvairīties, pateicoties vides pētnieka Agra Āboltiņa entuziasmam un ierosmei, Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktores Daces Sāmītes iniciatīvai un aktīvam AS Latvijas Valsts meži atbalstam. Tieši pateicoties AS Latvijas Valsts meži Ziemeļkurzemes reģiona vadītāja Andra Vernera ieinteresētībai saglabāt unikālo koku kā kultūrvēsturisku un dabas liecību, 11.decembrī, aktīvi piedaloties SIA Niedrāji MR trijām smagās tehnikas vienībām un zinošiem vīriem, Kaziņu priedes stumbra fragments 6 m garumā tika sekmīgi pārvietots uz Piejūras brīvdabas muzeju. Muzejs no sirds pateicās visiem, kas atbalstīja šīs ieceres īstenošanos.