Izstādes ”Mežģīņu šarms un noslēpumi” apmeklētāji var iepazīties ar unikāliem priekšmetiem no prestižām vēsturiskajām kolekcijām, kas vēsta par mežģīņu attīstību un pielietojumu kopš to pirmsākumiem līdz mūsdienām, kad tās vēl arvien izmanto tērpos, interjeru noformējumā vai vienkārši – par iedvesmas avotu daudziem māksliniekiem. Šoreiz iedvesmojāmies no tamborētām mežģīnēm.

Grūti noteikt tamborēšanas pirmsākumus, jo tamborējumi veido mežģīnes, kas līdzīgas diegu vijumam vai pinumam. Mežģīnes nosacīti bija pirmie tamborējumi. 16., 17.gs. mežģīņu tamborēšanas māksla īpaši attīstījās un pilnveidojās. Tajā laikā parādās ar adatu darinātas izcili smalkas un greznas mežģīnes, ko papildināja tamborējums. Attīstījās tik sarežģīta tehnika, ka tamborēšanu varēja veikt tikai apmācītas rokdarbnieces. Smalkās, greznās, dārgās mežģīnes iegādājās tikai pasaules bagātākie cilvēki. 19.gs. visā pasaulē rokdarbnieču mīļākā nodarbošanās bija tamborēšana. Tamborēja visu, sākot no tamborētas lentes, ar ko pārsēja zīdaiņu segas, beidzot ar sedziņām, galdsegām, aizkariem. Vēlāk tamborēšanu varēja apgūt mācoties viena no otras, bet augstākā līmenī skolās un mācoties no amatniecēm – tamborētājām.

20.gs. iecienīti kļūst rupjie vilnas dzijas tamborējumi. Latviešu tautas etnogrāfijā tamborējums ir pazīstams jau no 17., 18.gs. Tamborētas mežģīnes ir sievu aubēs, priekšautos, dvieļu un palagu galos, tautas tērpu kreklu apkaklēs un aprocēs. 20.gs. – arī latvietes ir aizrautīgi tamborējušas galdautus un mazas dažādu formu sedziņas.

Izstāde ”Mežģīņu šarms un noslēpumi” iepazīstina ar smalki darināto Francijas un Eiropas mežģīņu vēsturi un veltīta vienām no senākajām Eiropā izkoptajām amata prasmēm – mežģīņu darināšanai, kuru vēstures pavedieni mūs aizved līdz 16. gadsimtam. Izstāde pagaidām apmeklētājiem slēgta, pēc ārkārtas situācijas labprāt Ventspils muzejs atkal laipni gaidīs izstādes apmeklētājus.

Šodien tamborējumu paraudziņus iesakām izmantot, gatavojoties Lieldienām – krāsojot krāsainas olas!

Kā olas krāsosiet jūs?